Rita Aksenoka izmeklēšanai veltījusi gandrīz visu savu darba dzīvi.
Katra Latvijas pilsēta, katra lauku teritorija viņas atmiņā iegūlusi saistībā ar kādu smagu noziegumu, kuru savulaik izmeklēja Latvijas PSR Prokuratūras (pēc valstiskās neatkarības atgūšanas – Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra) Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas darbinieki. Rita Aksenoka bija šīs prokuratūras struktūrvienības priekšniece.
Latvijas kriminālistikas vēsturei, tās apzināšanai, nemaz nerunājot par izpēti, līdz šim veltīts maz uzmanības. Nedaudz to dokumentējis vien žurnālists Juris Blaumanis (1934–2012) grāmatā "Neredzamie vaibsti. Parindeņi krimināllietā" (1983) un kopā ar Zigurdu Dreimani izdevumā "Es – no viņpasaules. 219 dienas nāvinieku kamerā" (1992). Vairāki raksti, kuros iztirzātas senāku gadu krimināllietas, lasāmi dažādos Latvijas periodiskajos izdevumos, un tas ir arī viss. Lai kaut mazliet šo robu aizpildītu, februārī ceļu pie lasītājiem sāks izdevniecības "Latvijas Mediji" izdevums "Skandalozākie noziegumi Latvijas vēsturē". Grāmatā galvenokārt, bet ne tikai, ir aplūkoti noziegumi, kurus izmeklēja Ritas Aksenokas darbinieki, viņas komanda – sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji.
Bez Ritas Aksenokas iesaistes, bez viņas atmiņu stāstiem un vietumis pat izmeklēšanas darbību analīzes grāmata nebūtu tapusi. Tāpēc īsu brīdi pirms darba nonākšanas lasītāju rokās aicināju viņu uz sarunu.
Jūs izmeklēšanai esat veltījusi vairāk nekā trīsdesmit gadus, no kuriem lielākā daļa pagājusi, strādājot padomju okupācijas laikā. Vai valsts iekārtai ir ietekme uz noziedzību? Vai kaut kas cilvēku uzvedībā, viņu noziedzīgajās tieksmēs mūsdienās atšķiras no tā, kā bija pirms gadiem četrdesmit un vairāk?
R. Aksenoka: Valsts iekārtai – sociālismam vai kapitālismam – ar noziedzību nav tiešas saistības. Smagi noziegumi, tajā skaitā slepkavības, laupīšanas, izvarošanas, ir notikušas gan padomju laikā, gan turpina notikt mūsdienās. Atšķiras vienīgi noziegumu veidi. Piemēram, nav dzirdēts, ka mūsdienās kāds taisītu kriminālabortus. Kad sāku strādāt – runa ir par pagājušā gadsimta sešdesmito gadu pirmo pusi –, tie bija viens no aktuālākajiem noziegumu veidiem. Sievietes mira cita pēc citas. Stradiņa slimnīcā ik pārdienas uzņēma pacientes no laukiem, kas vai nu pašas, vai ar kāda palīdzību mēģināja pārtraukt grūtniecību.