Jautājums, kas ir mīlestība, vienmēr ir un būs aktuāls, jo būt mīlētam un mīlēt ir viena no cilvēka pamatvajadzībām, uzskata psihologi. Mīlestības netveramo būtību jau no seniem laikiem vārdos ietērpt centušies rakstnieki un dzejnieki. Valentīndienas priekšvakarā arī ģimenes psihoterapeitei Ainai Poišai ir savs skatījums uz to.
Pēdējās nedēļās, gaisa temperatūrai pārsvarā turoties virs nulles, sniegs tikpat kā ir nokusis, pastiprinot pavasara sajūtas ne tikai dabā, bet arī mūsu sirdīs, jo strauji tuvojas visu mīlētāju svētki – Valentīna diena. Šis pavasaris būs īpašs ģimenes psihoterapeitei Ainai Poišai, kura kā eksperte piedalīsies attiecību šovā "Mīlas nometne", kas pirmizrādi piedzīvos jau šīs nedēļas nogalē televīzijas kanālā "360TV", un pirmo reizi šī kanāla pastāvēšanas vēsturē būs pilnībā pašu radīts šovs. Tajā pieci apburoši pāri kopā ar Ainu un otru mīlas ekspertu Arturu Šulcu saulainajā Gruzijā caur pārbaudījumiem centīsies atjaunot dzirksteli pāru attiecībās, lai viņi viens otru ieraudzītu no jauna un atcerētos par romantiku arī tad, kad pēc iepazīšanās skaistajiem mirkļiem rozā brilles jau sen nokritušas.
Aina, tu esi ļoti pieredzējusi ģimenes psihoterapeite, daudzu šovu dalībniece un vadītāja, un tomēr bērnībā tev bija pavisam cits sapnis. Kā baletdejošana pārvērtās psihoterapijā?
Bērnībā, nonākot baleta pulciņā un saņemot pirmās puantes, tas man likās kaut kas ļoti īpašs, jo pirms tam par baletdejošanu nebiju sapņojusi. Vienīgi laikam neapzināti no žurnāliem tiku griezusi ārā bildītes ar baletdejotājām. Biju tā pārņemta, ka puantes man gulēja blakus uz spilvena un ar tām staigāju arī pa pagalmu tulznainām kājām. Pirmoreiz sapratu, ka baletdejošana nav tikai jauka izklaide, bet arī smags darbs, kas jāiegulda, lai dabūtu vieglumu. Tā nu sapnis par baletu ir transformējies tādā dzīves izjūtā: ir daudz sevī jāiegulda, lai tu kļūtu viegls gan attiecībā pret dzīvi un cilvēkiem, gan notikumiem. Lai tiem nepiešķirtu tik milzīgu nozīmi. Jo, ja mēs pieķeramies kādai sliktai pagātnes pieredzei vai aktuālām tēmām, kas mūs dara nemierīgus, tad pazaudējam vieglo elpu un nespējam pieņemt reālo dzīvi tādu, kāda tā ir.