"Kā saka mani Latvijā jauniegūtie draugi, šajos Latvijā aizvadītajos astoņos mēnešos es esot jūsu zemi vairāk iepazinis un apbraukājis nekā dažs labs vietējais latvietis daudzu gadu garumā," saka amerikānis Pols Hisamaiers, kurš no Amerikas ar Fulbraita stipendiju ieradies Latvijā, lai pētītu mūsu tradicionālo kultūru, īpaši – adīšanas prasmes, un sagatavotu un izdotu par tām grāmatu.
Pols Hisamaiers Latvijā ieradies pirmo reizi mūžā. Viņam ir divdesmit pieci gadi. Kopš pagājušā gada septembra viņš īrē miteklīti Rīgas vecpilsētā. Šajā laikā viesis iemācījies latviski pateikt ne vien "paldies", "lūdzu", "labvakar", "labrīt", "labdien", bet arī "melna kafija", "Brīvības iela" un "nākamā pietura". Taču sarunai mazliet par maz, tāpēc talkā nāk jauka tulce.
Kā viss sākās? Latvijas Nacionālā kultūras centra eksperte Linda Rubena stāsta: "Tas bija visai negaidīti, kad viendien Latvijas Nacionālais kultūras centrs saņēma ziņu no ASV vēstniecības Latvijā – vai varētu atbalstīt cilvēku, kuru interesē Latvijas tradicionālā kultūra, īpaši rokdarbi? Atbildējām – protams! Pēc tam Pols atsūtīja mums savu projekta aprakstu un informēja, ka vēlas izzināt latviešu tradicionālās adīšanas prasmes un izdot par tām grāmatu Amerikā. Manuprāt, tas ir pirmais tāds precedents un ļoti interesanta ideja! Amerikas puisis atsūtīja mums projekta vēstuli, mēs sagatavojām atbildes vēstuli Fulbraita stipendijas komisijai. Un pēc pavisam neilga brīža saņēmām vēstuli no Pola – esmu dabūjis stipendiju un tūlīt būšu klāt!
Ja stāsti par mūsu cilvēkiem un viņu prasmēm parādītos grāmatā Amerikā, tas būtu lieliski, un es ļoti cerētu, ka pēc tam mums izdotos atrast sadarbības partneri, kas palīdzētu Pola grāmatu iztulkot arī latviski."
Pols Hisamaiers nāk no Bilingsas pilsētas Montānas štatā. Kā viņš zina stāstīt, šajā štata lielākajā pilsētā dzīvo 117 tūkstoši cilvēku, bet Montānas štatā – 1,123 miljoni. Apmēram par pusmiljonu mazāk nekā visā Latvijā.
Pēdējos divus gadus Pols strādājis teātrī par kostīmu mākslinieku Alabamas štatā kompānijā "Alabamas Šekspīra festivāls", ar kuru pabijis Ņujorkā, Ņūmeksikas štatā, Masačūsetsas štatā un citur. Puisis absolvējis universitāti Indiānas štatā teātra, kostīmu un dizaina specialitātē.
Pol, kā tev radās interese par adīšanu?
P. Hisamaiers: Visu mūžu adījusi gan mana vecmāmiņa, kura jau mazotnē šo prasmi iemācīja man, gan arī mana mamma. Tā arī es esmu adījis kopš bērnības, turpināju to darīt arī vēlāk, lai, būdams tālumā, justos tuvāk savai ģimenei. Mana mamma strādāja par adīšanas dizaineri, viņa ir sarakstījusi tam veltītas grāmatas, publikācijas žurnālos un avīzēs. Kad viņas ar vecmammu ir kopā, tad visu laiku runā tikai par dažādiem adījumiem – džemperiem, cepurēm un šallēm.