Izdevniecībā "Latvijas Mediji" maija sākumā iznāks Andra Grīnberga jaunākā grāmata "Viens mazs punktiņš kartē", kas veltīta Prižu Avēnijai – neparastai vietai netālu no Jēkabpils. Un vienlaikus tā ir augstā dziesma visiem mazajiem punktiņiem, kas turas un attīstās, un visi kopā veido Latviju.
"Iesākumā varētu teikt īsi un ļoti vienkārši – Prižu Avēnija ir vieta Latvijā, kur ne jau Mēness putekļu smarža svarīga, bet zemes un graudu smarža gan. Bet tas jau nenozīmē, ka avēnieši neskatās zvaigznēs un uz mēnesi, īpaši tad, kad debesjums pilns ar noslēpumainu mirdzumu un virs koku galiem smaidīgais apaļvaidzis," tā raksta Andris Grīnbergs savas grāmatas iesākumā.
Jā, kas tad ir tas aprakstītais punktiņš kartē, tā Prižu Avēnija? Un kas ir pats autors? Atbilde uz otro jautājumu ir mazliet vienkāršāka – Andris Grīnbergs ir viens no senākajiem joprojām aktīvajiem "Latvijas Avīzes" žurnālistiem, urķīgs, kustīgs un ieinteresēts visdažādākajās tēmās un norisēs. Turklāt vēl gandrīz vai katru gadu viņam iznāk arī jauna grāmata. No kurienes šāda enerģija ļoti cienījamā vecumā, kad daudzi laikabiedri labprātāk dzīvi vēro no malas, necenšoties izskriet notikumiem līdzi?
Andri, kā tu teiktu: kādēļ ir tādi punktiņi, kuri no kartes pazūd, bet citi, kā Prižu Avēnija, kuru apraksti jaunajā grāmatā, dzīvo un plaukst?
Esmu daudz par to domājis, un var jau runāt, ka vainīga valdība vai vara, jo nemitīgi taisījusi reformas, bet man šķiet, ka to lielā mērā nosaka ģeogrāfiskais stāvoklis un cilvēki, kas dzīvo katrā konkrētajā vietā. Teiksim, par Pierīgu – Mārupe, Garkalne –, tur tā bilde skaidra. Bet, jo tālāk no Rīgas, jo vairāk jādomā, kas ir katras vietas lielais vinnests. Teiksim, te, Prižu Avēnijā, tā nav ģeogrāfija vien, lai gan arī – tepat Jēkabpils, likteņupes Daugavas krasts, blakus autoceļš, tomēr, domāju, galvenais, noteicošais ir, ka šajā krastā, Daugavmalas strēmelītē, gandrīz visi iedzīvotāji pailgi cēlušies no ienācējiem.