Urbānais dzīves temps nereti tā ierauj nogurdinošā rutīnā, ka gribas no tās izrauties, dzīvot saskaņā ar sevi un dabas ritumu. Tāpēc daudzi pilsētnieki meklē iespējas, iedrošina sevi uzņemties atbildību par kādu kopjamu zemes gabaliņu. Tautas gudrība iedvesmo: "Ko sēsi, to pļausi." Tāpēc ejam skatīt, ko šis rudens devis mazdārziņu īpašniekiem Lucavsalā un Mežaparkā.
Vai ikvienam latvietim, kas mainījis dzīvesvietu no laukiem uz pilsētu, atmiņās nezūd savas dzimtās apkaimes izjūtas, sētas rituma pamatīgums un jaukums, viss, ko var izteikt vārdos – mājas un sētas valdzinājums... "Mūsu gars, kas vēl nes līdzi daļu no saulainiem laukiem, no vizbulīšu zelta, nevar pēc darba pilnīgi atpūsties istabās "cietumos", proti, dzīvokļos, kuri cits uz cita sakrauti," brošūrā "Savs stūrītis", kas veltīts galvaspilsētas Teikas apkaimes pirmā dzīvokļu kooperatīva desmit gadu (1925–1935) atcerei, norāda rakstnieks, selekcionārs Rudolfs Akers. Viņaprāt, dārzs ir kā dzīvokļa papildinājums, bez kura nevar izaugt fiziski, garīgi pilnvērtīgs cilvēks. Tas ir ne vien sava darba augļu, bet arī ģimenes stiprināšanas un veiksmju avots. Daudzi pilsētnieki zemi īrē mazdārziņiem, cenšas to atrast tuvāk dzīvesvietai.
Domājams, ka dārziņu vēsture rodama jau viduslaikos, kad klosteros mūki, klostermāsas iekopa zemes gabaliņus, lai izaudzētu dārzeņus, augļus savai iztikai. Mazdārziņus Rīgā aktīvi sāka veidot 19. gadsimta pirmajā pusē, kad sabiedriski pieejami dārzi aizņēma krietnas platības Jumpravsalā līdz Lucavsalai, kur jau 19. un 20. gs. sākumā dzīvoja ne vien zvejnieki, bet arī kāpostu audzētāji, kas izaudzēto pārdeva tirgos. 1920. gada pavasarī zemi mazdārziņiem dalīja ne vien nomalēs, bet pat pilsētas centrā – gar dzelzceļa uzbērumu un Jēkaba kazarmām, Citadeles rajonā, tāpat Šarlotes ielā, Grīziņkalnā un citviet. Ģimene par visai simbolisku samaksu varēja nomā saņemt 50 kvadrātasis (ap 230 kvadrātmetru). Audzēja galvenokārt kartupeļus, dažādas saknes, arī gurķus un kāpostus skābēšanai. Salīdzināšanai – 1914. gadā Rīgā bijuši 1007 ģimenes dārziņi, taču, pēc 1921. gada datiem, – jau 5757. Ar laiku mazdārziņu kopšana kļuva pat moderna nodarbe – Rīgā notika dažādi izglītojoši pasākumi un izstādes, lai cilvēki iepazītos ar Vācijā un Skandināvijā tik populāro mazdārziņu kultūru. Zemes kopšanas idejas pamatā – filozofija, ka dārzs, svaigs gaiss un fiziskas aktivitātes palīdz novērst slieksmi uz dažādiem netikumiem, piemēram, alkohola lietošanu, izlaidību un citiem.