Mežaparks – viena no Rīgas daļām, ko var uzskatīt par aizsākumu Eiropas dārza pilsētām, un tās dvēsele izteikta vietvārdā "Saulesdārzs", kas bija bērnu izglītošanas, latviskuma sala. Diemžēl tā kādreizējā spozme ir pagātnē, taču arī mūsdienās šai apkaimei ir stiprs piesaistes spēks – gan ar jaunuzbūvēto Dziesmu un deju svētku estrādi, Rīgas Nacionālo zooloģisko dārzu, Ķīšezera pludmali, hokejista Sanda Ozoliņa golfa laukumu, BMX trasi...
Jā, un kur nu vēl unikālā dažādu stilu apbūve – pateicoties tai, Mežaparkam piešķirts valsts kultūras pieminekļa statuss. Tuvojoties šā gada Dziesmu un deju svētkiem, ejam iepazīt Meža- parka nozīmīgākās vietas, satikt vietējos iedzīvotājus.
Ķīšezera apkārtnē līdzās zemnieku un zvejnieku mājiņām jau kopš 14. gs. celtas arī muižiņas, kas ar savu produkciju apgādāja Rīgu. Sākotnēji tās piederēja rātskungiem, pēcāk – bagātiem tirgotājiem vai ievērojamiem pilsoņiem. Līdz mūsdienām saglabājusies vien pārveidotā Grāves muižas ēka, un iztēlē nozib laika rats – cik stalti te staigājuši kungi iestīvinātām apkaklītēm, freilenes garās kleitās, dipinājuši pārgurušie zirgi, velkot tramvaja vagonus, ezermalā mērcējis kājas Voldemārs Irbe, gleznodams kārtējo pasteli... No ezera spoguļa atblāzmas izlec sauleszaķis un veikli aizcilpo pa ielām... Vai esat ievērojuši, ka vairākām ielām ir Hanzas savienības pilsētu nosaukumi?
Ar garīguma vertikāli
Mežaparks pilsētas teritorijas statusu ieguva 1924. gadā, līdz tam tas saukts par Ķeizarmežu, šis nosaukums, pēc nostāstiem, radies 17. gadsimtā, kad Zviedru – poļu kara laikā – 1621. gadā – te kādu brīdi apmeties zviedru ķēniņš Gustavs Ādolfs ar savu karaspēku. Kopš 1868. gada no pilsētas centra uz Ķeizarmežu varēja nokļūt ar tvaikoni, bet no 1903. gada – ar zirgu tramvaju (elektriskais sāka kursēt 1910. gadā). Ķeizarmeža būvniecības iniciators bija tolaik galvenais Rīgas pilsētas inženieris Gustavs Ādolfs Agte. Savukārt dārza pilsētas plānojumu izstrādāja Rīgas dārzu direkcijas vadītājs, vācu izcelsmes daiļdārznieks un ainavu arhitekts Georgs Kūfalts.
Pirmais parka plānojums esot atbildis zvaigznes formai ar centrālo laukumu, taču tas ticis pārveidots, vairāk harmonizējot ar dabu. Garīguma vertikāle ir Gustava Ādolfa baznīciņa, kas esot ierīkota kādreizējā tramvaja galapunkta depo mājā. Vai tā bija, nezinu, taču drošs ir fakts, ka ēkā bijusi elektrostacija, kādu laiku arī – zirgu stallis, jo līdzās bija atradies zirgu tramvaja galapunkts. 1919. gadā koka ēkā ierīkoja kapelu un 1927. gadā pēc Rīgas Sv. Pētera baznīcas vācu draudzes mācītāja Maksimiliāna Stendera iniciatīvas to pārbūvēja, iesvētīja zvanu, un tā ieguva savu nosaukumu Gustava Ādolfa baznīca, kurā dievkalpojumi sākotnēji notika vācu valodā, jo toreiz te visvairāk dzīvoja turīgie baltvācieši. Taču drīz pēc tam – jau 1932. gadā par Kristus draudzes ganu kļuva izcilais latviešu teologs mācītājs Edgars Rumba, kurš pratis sešas valodas. Tieši viņš iesāka noturēt dievkalpojumus latviešu valodā, sākot ar 1937. gadu līdz 1940. gadam. Miris izsūtījumā Krasnojarskā. Pēc Otrā pasaules kara dievnamā kalpojis Leons Taivāns (1896–1965), viņa darbības laiks bijis sarežģīts, jo tolaik Mežaparkā bija daudz iebraucēju, sveštautiešu... Un dievnams vietējiem latviešiem kļuva par īpašu satuvināšanās, kopības, brīvo uzskatu paušanas saliņu. Varbūt kāds nezināja, ka no 1965. gada līdz 1969. gadam baznīcā kalpojis mūsu cienītā diriģenta Romāna Vanaga tēva brālis Romāns Auseklis Vanags.
Uz Mežaparku esam aizbraukuši ar 11T autobusu, jo patlaban ierastais 11. tramvajs nekursē, tāpēc ka līdz Dziesmu un deju svētkiem steidz pabeigt jauno Brasas tiltu.
Pie Rīgas Zooloģiskā dārza, dibināts 1912. gadā, tiekamies ar apkaimes vēstures zinātājiem, vietējiem iedzīvotājiem Gunāru Armani, viņa dzīvesbiedri tekstilmākslinieci Anitu Armani, kura strādā Rīgas pilsētas būvvaldē un gatavo māju krāsojuma projektus, dizaineru Ivaru Mailīti, arhitektu Gati Didrihsonu un Mežaparka attīstības biedrības valdes priekšsēdētāju juristu Kasparu Gailīti.
Noteikumi attiecas uz visiem, bet...
Pastaigu sākam no Kokneses prospekta, kas tapis 20. gs. sākuma gados un ir apkaimes galvenā iela, kuras abās pusēs – savrupnami. Anita Armane dzīvo sava vectēva Pētera Lapiņa 1934. gadā uzceltajā mājā: "Ulmaņlaikos viņš bija jauno kooperatoru instruktors, uzrakstījis ne vien interesantu dzimtas, bet arī Latvijas kooperācijas vēsturi, ko interesenti var iepazīt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā."
Namus bija atļauts celt no koka un ķieģeļiem, taču augstums nedrīkstēja pārsniegt divus stāvus. Mūra namiem virs otrā stāva vēl bija ļauts uzbūvēt mansardu vai tornīti, taču arī šo ēku augstums nedrīkstēja pārsniegt 12,6 metrus, savukārt divas trešdaļas pagalma teritorijas bija jāsaglabā brīvas no apbūves. No ārpuses namiem bija jālīdzinās vasarnīcām, nedrīkstēja celt necaurredzamas sētas, augstākas par 1,80 m, turklāt tām bija jābūt vienā stilā ar ēku. To paredzēja Ķeizarvaldes būvnoteikumi. Diemžēl mūsdienu apbūvē dažreiz neievēro šos vēsturiskos apbūves principus un būvnormatīvus, piemēram, nejēdzības skatāmas Cimzes ielā, kurā uzblieztas mājas gluži vai priežu augstumā ar bezgaumīgām sētām... Turklāt šīs ielas gals norobežots ar žogu, līdz ar to vairs nevar brīvi piekļūt pie Ķīšezera... Jāspraucas gar žogu, riskējot novelties no kāpas, jo nav izveidotas kāpnītes. Savukārt Hamburgas ielā kādam īpašumam pamanām milzīgi augstu, necaurredzamu sētu. Vērojam arī netīrītas ietves, piemēram, Poruka ielā... Šādas neizdarības neviens nekontrolējot. Daži gar savu namu neizveido ietvi, tās vietā iesēj zālīti, lai nebūtu jāuztur kārtībā. Dažs aizbildinoties pat atcērt:
"Kurš tagad iet kājām, visi taču brauc ar auto!" Taču būtībā Mežaparks jau sākotnēji paredzēts kā relaksācijas, pastaigu parks, nevis privāto auto caurbrauktuve.
No jūgendstila līdz "tintes pudelītēm"
Sākotnējais Mežaparka centrs veidojās Hamburgas, Lībekas, A. Sakses (toreiz Samsona) ielas un Kokneses prospekta krustojumā. Spraiga celtniecība izvērtās ap 1928. gadu, līdz 1932. gadam uzcelts ap 170 ēku. Intensīva būvniecība turpinājās arī 30. gados. Izdevums "Pilsētbūvniecības piemineklis Mežaparks" vēsta: "Līdz Pirmajam pasaules karam valdīja jūgendstils, galvenokārt tipiski vāciskajā tā sauktā dzimtenes stila (Heimatstil) formālajā versijā. Tas diezgan precīzi atspoguļoja Mežaparka attīstības sākuma posma vācisko gaisotni: iedzīvotāju vairums bija vietējie vācbaltieši." Pēc tam populārs kļuva arī Alpu vasarnīcu jeb šveiciešu stils (ažūri koka rotājumi, režģi zelmiņos), piemēram, Kokneses prospektā 5, Ezermalas ielā 41, Hamburgas ielā 3, 5, 7, 19 un 21, Cimzes ielā 1, Poruka ielā 18 u. c. Vēlāk, 20. un 30. gados, iecienīts bija funkcionālisma jeb "Bauhaus" arhitektūras stils, piemēram, nams Meža prospektā 26. "Savdabīga inovatīva stilistiskā parādība ap divdesmito gadu vidu bija "Art Deco" stils, kam raksturīga nedaudz eksaltēta, šķautņaini starainu vai lauzītu formu estētika. Mežaparkā šī ievirze visuzskatāmāk jaušama Siguldas prospektā 34 un pastarpināti arī Stendera ielā 12. "Pēc Otrā pasaules kara vairumu jaunbūvju cēla pēc tipveida projektiem – nelielas, kvadrātiskas vienstāva mājas ar piramidāliem četrslīpju jumtiem. Tās mēdz dēvēt par "tintes pudelītēm", skatāmas, piemēram, Bergenes ielā 2, Bernātu ielā 11 un 12, Ernesta Glika ielā 22 u. c. Deviņdesmito gadu nogalē uzdrošinājās celt postmodernisma stila ēkas, raug, Annas Sakses ielā 9, 9a un 20a, Bernātu ielā 15.
Likteņi vēstures pārmaiņās
Līdz ar elektriskā tramvaja ieviešanu palielinājās pilsētas iedzīvotāju interese par Ķeizarmežu, tur sākusies plašāka būvniecība. Kā izpētījusi vietējā iedzīvotāja Saulcerīte Neilande (nu jau mūžībā), Kokneses prospektā 6 atradusies plaši pazīstamā Teņa Bondera dārzniecība ar dzīvojamo māju un siltumnīcām. "Viens no viņa dēliem – Haralds Bonders – studējis LU Juridiskajā fakultātē. Būdams korporācijas "Tālavija" biedrs, Pirmā pasaules kara laikā iestājās Studentu rotā un piedalījās Kurzemes un Rīgas atbrīvošanas cīņās, vēlāk strādāja armijas štābā. Vēl pēc Otrā pasaules kara dārzniecībā varēja nopirkt ziedus un puķu stādus. Darba dienu Bondera dārzniecībā savā gleznā ir atainojusi māksliniece Ērika Romane." Tagad bijušajā dārzniecības teritorijā izveidota Mirdzas Ķempes iela un uzbūvētas augstceltnes. Interesants nams redzams Kokneses prospektā 35. "Pirmajā stāvā atradās pārtikas veikals, konditoreja un "kafejas restorāns", kas bija atvērts no pulksten deviņiem rītā līdz diviem naktī. Restorāna apmeklētājiem spēlēja trio. Namā 1936.–1937. gadā dzīvoja rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš. Padomju laikā šeit bija restorāns "Sports". Pagalmā nelielā ēkā atradās veļas rullis, un namamātes no apkārtējām mājām nāca šeit rullēt izmazgāto veļu." Allaž cieņā ir labas kaimiņattiecības, izpalīdzība, piemēram, rakstnieka Jāņa Ezeriņa sieva Antonija aizdevusi savu tautastērpu Rūtai Mazurei vidusskolas izlaidumam.