Profesijas pārmantojamība nereti ir svarīga tieši vecākiem, bet ne vienmēr bērniem: plastiskais ķirurgs Jānis Zaržeckis stāsta, ka vecākais dēls viņa pēdās doties atteicies, Taču vidējais dēls gan apgūst tēva arodu un reiz plāno pārņemt gadiem ilgi būvēto biznesu. Jānis un Fricis Zaržecki nu plecu pie pleca darbojas vienā profesijā. Kā viņiem veicas?
"Kad es biju jauns, domāju, ka man ir jāizoperē visi, kas ienāk pa mana kabineta durvīm. Likās, ka esmu baigais vecis un tūlīt visus uzlabošu, visu vēlmes perfekti izpildīšu. Tad nu operāciju rezultāti bija ļoti dažādi – gan laimīgi pacienti, gan arī tādi, kas palika vēl nelaimīgāki," savu karjeras sākumu atminas plastiskais ķirurgs Jānis Zaržeckis.
Viņš stāsta, ka viss nāk ar pieredzi un uzminēt, ko tieši vēlas pacients un kā tas realitātē izskatīsies, jaunam speciālistam ir ļoti grūti. Ar to nu jāsaskaras arī Jāņa dēlam Fricim, kurš nolēmis sekot tēva piemēram un kļūt par plastisko ķirurgu – pašlaik Fricis aizvada ceturto rezidentūras gadu. Nākas sastrādāties arī ar tēti: lai gan reizēm abu speciālistu domas par to, kā vajadzētu darīt darbu, nedaudz atšķiras, Fricis ir priecīgs, ka var mācīties no labākajiem.
Jāņa mamma un tētis bija inženieri, un ģimenē neviens nestrādāja medicīnas laukā. Viņaprāt, šajā nozarē nonācis pilnīgi nejauši: "Mana vecmamma no mammas puses bija šuvēja, un kaut kādā ziņā jau tas ir līdzīgi: piegriež un precīzi sašuj," jokojot saka Jānis.
"Mammai bija draudzene Ināra, un reiz, ciemojoties pie mums, viņa teica, ka no manis sanāktu labs ārsts, bet es nodomāju, ka tās ir pilnīgas muļķības." Jānis skolas gados neesot bijis paraugskolnieks – labprātāk viņam paticis sportot. Tuvojoties vidusskolas beigām, nācās saskarties ar divām izvēlēm – armija vai augstskola.
Plastiskais ķirurgs atzīst, ka nevēlēšanās dienēt deva lielu motivāciju studēt: "Tā kā pēc sekmēm biju viens no slik