Ideja par jaunības atgūšanu padzīvojušiem cilvēkiem, pārlejot jaunu cilvēku asinis, nav nekas jauns. Tieši ar to zināmā mērā savu karjeru uzturējis Mihaila Bulgakova leģendārā romāna “Suņa sirds” viens no galvenajiem varoņiem – profesors Preobraženskis (burtiski – “pārveidotājs”). Faktiski gan viņu bija aizrāvusi ideja par jaunu orgānu pārstādīšanu, un hipofīzes transplantēšana balalaikas spēlmaņa Čugunkina sunim Šarikam bija kārtējais profesora eksperiments šajā sērijā. Vienīgi Bulgakova iecerē sanāca tā, ka profesors kļūdījās: izrādās, hipofīze atbildīga nevis par atjaunināšanu, bet gan par “cilvēciskošanu”...
Mūsdienu pētnieki apgalvojuši, ka šāda doma Bulgakovam nav tapusi gluži pati no sevis. Proti, romāns uzrakstīts 1925. gadā jeb laikā, kad visā padomju Krievijā plaši atbalsojās eksperimenti saistībā ar centieniem atgriezt jaunību ievērojamā boļševika, tuva Ļeņina drauga un Lunačarska svaiņa Aleksandra Bogdanova izpildījumā. Bogdanovs bija izvirzījis teoriju par apmaiņas asins pārliešanu kā dzīves paildzināšanas paņēmienu, un šāda “fizioloģiskā kolektīvisma” ideja, kad cilvēki burtiskā nozīmē kļūst par īsteniem asinsbrāļiem, tieši tolaik absolūti nevainojami atbilda valdošajam visaptverošajam revolucionārajam garam.
I
Bogdanovs asins pārliešanu izmantoja pamatā gados veco boļševiku ārstēšanas procesā. Un viņam bija visnotaļ prominents pacientu loks, piemēram, Ļeņina māsa Marija Uļjanova, Valsts plāna prezidija loceklis Vladimirs Bazarovs-Rudņevs un citi. Turklāt vēl joprojām apritē ir informācija, ka tieši tāda asins pārliešana paglābusi Mariju Uļjanovu no pāragras nāves: tāpat kā viņas vecākais brālis, arī Marija pietiekami smagā formā sirgusi ar galvas smadzeņu asinsvadu aterosklerozi, un tā laika medicīna pauda, ka viņai vairs daudz nav atlicis dzīvošanai šajā saulē.
Bet aptuveni gadu pēc tā, kad Bulgakovs bija pabeidzis darbu “Suņa sirds”, Bogdanovs kļuva par pasaulē pirmās zinātniskās asins pārliešanas iestādes (institūta) vadītāju. Vēstīts, ka tas noticis ar paša Josifa Staļina vistiešāko atbalstu, jo arī viņu bija pamatīgi aizrāvusi attiecīgā ideja. Esot zināms, ka līdz 1928. gadam institūtā veiktas vismaz 400 asins pārliešanas jeb hemotransfūzijas. Turklāt Bogdanovs visviet sevi dēvēja par “galveno izmēģinājumu trusīti” – viņš piedalījies vienpadsmit šādās asins pārliešanās, un divpadsmitā viņam diemžēl kļuva liktenīga.