Kurzemē aktīvāka cīņa pret svētajiem mežiem sākās pēc luterticības pieņemšanas.
Visvairāk informācijas par Latvijas pagāniskajām svētvietām – svētajām birzīm un mežiem – viduslaikos saglabājies tieši par Kurzemes novadu. Kurzemes svētmežu likteņi neapstiprina romantizētos priekšstatus, ka svētajos mežos priesteri upurējuši senču dieviem un ka krustneši iznīcinājuši pagānu svētvietas. Vēstures avoti liecina, ka svētie meži bija dzīvo un mirušo pasaules saskarsmes vieta, ko respektēja ilgi pēc kristietības pieņemšanas.
Svētmeži kristīgajā Kurzemē
Jau 13. gadsimta vēstures avoti liecina, ka Kurzemes svētmežus uzskatīja par aizsargājamām vietām. Tātad Kurzemes iedzīvotājiem tie bija sevišķi nozīmīgi, to postīšana varēja izraisīt iedzīvotāju pretestību un arī nebija nepieciešama, jo svētie meži acīmredzot nebija saistīti ar elkdievību. Kurzemes bīskaps Hermanis un Vācu ordeņa vietvaldis Eberhards no Zainas 1252. gadā noslēdza vienošanos par draudžu dibināšanu un garīdznieku apgādi, kurā minēts, ka jaunizveidoto draudžu priesteru cirsmām jābūt kopīgām ar draudzi, izņemot mežus, kas kādreiz dēvēti par svētiem. Līdzīga rakstura vienošanās, kas aizsargā svētmežus no cilvēka darbības, ir 1253. gada kuršu zemju sadalīšanas dokuments, kurā teikts, ka kurši patur savas īpašuma tiesības uz laukiem, zvejas vietām un mežiem, kas nav svēti.
Svētie meži bija sastopami visā urzemes teritorijā un viduslaiku dokumentos figurē kā pašsaprotami objekti, kas pilnībā iederas tālaika kultūrvidē. Visvairāk svētmežu atradies Kurzemes ziemeļdaļā – somugru apdzīvotajā teritorijā. Kurzemes bīskapa un Livonijas ordeņa robežas aprakstā 1301. gadā minēts svētais mežs pie Āraldes tagadējā Kuldīgas novadā un ceļš, kas uz to ved no Kuldīgas. 1422. gada Kursas bīskapa un Rīgas domkapitula zemju robežu aprakstā teikts: “Starp Tārgali un Koli (tagadējā Ventspils novada Tārgales pagastā) ir liels akmens; no šā akmens robeža iet līdz svētajam mežam, kur guļ liels akmens, un tajā ir iekalta lilija.”