Šķiet, nekas no jaunlaiku mēģinājumiem aizstāt vai vismaz līdzināties lieliskās zviedru bērnu grāmatu rakstnieces Astridas Lindgrēnes spējām līdz visdziļākajiem dvēseles nostūriem skart gan bērnus, gan viņu pieaugušos vecākus joprojām tā arī nevienam nav izdevies. Lai gan mēģinājumi, protams, ir bijuši. Aizvien jaunas paaudzes izaug, izglītojas un nobriest, neiztrūkstoši iepazīstoties tieši ar viņas radīto tēlu un viņas uzburtās īpašās pasaules suģestējošo iedarbību. Tostarp arī viņas pašas dzīvesstāsts dažviet ir aizraujošs, gluži kā trilleris, pārsteidzoši līkumains un sazarots kā sengrieķu drāma un katrā ziņā ar mēreni laimīgām beigām kā tautas pasaka.
Zviedrijas lauku idilles bērns
Pilnā vārdā Astrida Anna Emīlija Eriksone dzimusi 1907. gada 14. novembrī Zviedrijas laukos Nesas ciematā, netālu no Vimerbijas. Par viņas ģimeni vēstīts, ka tajā nepārejoši valdījusi saskaņa, labticība un mīlestība. Zināms, ka Astridas vecāki savulaik pirmo reizi satikušies vietējā tirgū, kad Hannai bija vēl tikai septiņi, bet Samuelam Augustam 13 gadi, un tas noticis vēl 19. gadsimtā, taču viņu ciešā draudzība gadu gaitā pāraugusi stabilās savstarpējās simpātijās un, visbeidzot, arī mūža mīlestībā. Viņiem ģimenē bija četri bērni: pirmdzimtais dēls Gunars, vecākā no meitām Astrida un vēl divas meitas Stina un Ingegerda.
Nomaļajā un klusajā, bet vienlaikus burvīgajā lauku apvidū un zemnieku sadzīvē bērni auga mierīgi un saskaņā ar visapkārt esošo dabu, allaž bija aizņemti un nodarbināti, jo daudz palīdzēja vecākiem saimniecības darbos, savukārt brīvajos brīžos bērnišķīgā aizrautībā ņēmās pa apkārtni, meklējot un atrodot dažādus piedzīvojumus. Vēlākos gados Astrida atminējās, ka ģimenē valdījusi faktiski pat pārsteidzoši mierīga un labvēlīga atmosfēra: vecāki nekad nekautrējās apliecināt savas siltās jūtas viens pret otru un tostarp arī pret bērniem, un tas tomēr zemnieku ģimenēs bija salīdzinoši liels retums.
Astridai kopš mazotnes ļoti patika klausīties pasakas, dažādas senās teikas un leģendas, kuras bērniem bieži stāstīja pieaugušie. Pati vēl nemācēdama lasīt, Astrida mājās pie kādas draudzenes viņas mammas izpildījumā noklausījās no grāmatas lasītu pasaku, un tas bijis tik aizraujoši, ka meitene dziļi iegrimusi domu un tēlu pasaulē un vēlāk vispār tikai ar ļoti lielām grūtībām spējusi atgriezties realitātē. Tas viņu pamudinājis nekavējoties sākt mācīties lasīt un rakstīt, ko viņa arī faktiski pašmācības ceļā apguvusi, un kopš tā mirkļa lasīšana kļuvusi par viņas visiecienītāko nodarbi. Savukārt skolā jau pirmajās klasītēs topošā pasaulslavenā bērnu literatūras rakstniece apliecinājusi savas neapšaubāmās literārās dotības, par ko viņu it kā jokojot iedēvēja par Selmu Lāgerlēvu – pirmo Nobela prēmijas laureāti literatūrā. Viņa gan pati vienmēr centusies norobežoties no šā salīdzinājuma, uzskatot, ka nekad nav bijusi cienīga stāties līdzās Lāgerlēvai, taču vairākums laikabiedru jau kopš mazotnes domāja citādi.