Leģendāro un noslēpumaino huņņu vadoni Atilu var uzskatīt par vienu no mīklainākajiem personāžiem Eiropas vēsturē. Par to, kāds viņš bijis negausīgs un asiņains iekarotājs, zina praktiski visi, kuri vispār kaut ko par viņu dzirdējuši, tostarp neviens joprojām nezina, kur un kad viņš piedzimis, kā arī to, no kā īsti miris un kur apglabāts. Pat saistībā ar viņa vārdu joprojām nav vienprātības, jo spēkā ir visdažādākās versijas, tostarp arī neglaimojošas. Zināms vien tas, ka vēstures arēnā kā patiešām ievērojama persona Atila uzradies 5. gadsimta 40. gadu beigās, turpinot savu priekšgājēju uzsākto tā laika Eiropas noturēšanu pakļautībā teju vai divas desmitgades.
Huņņi kā tādi
Dažādi avoti, tostarp arī Vikipēdija, pauž, ka pilnībā droši par huņņiem zināms, ka tā bijusi Āzijas klejotāju tauta, lai gan joprojām spēkā ir dažādi minējumi, arī neskatoties uz to, ka piederību tai kaismīgi turpina uzturēt, piemēram, arī ģermāņi un ungāri, tiesa, pēdējie vairāk gan saistībā ar huņņu kā tautas pastāvēšanas beigu posmu un tieši leģendārā vadoņa Atilas tēlu. Pētnieki uzskata, ka huņņus veidojušas vairākas radniecīgas tjurku, tatāru un somugru izcelsmes ciltis, un I gadu tūkstotī pirms mūsu ēras tie mituši mūsdienu Ķīnas ziemeļos, kā arī Mongolijas un Baikāla reģionā. Jau aptuveni III gadsimtā pirms mūsu ēras huņņi izveidoja savu pirmo organizēto valsti – par spīti tam, ka tā bija klasiska iekarotāju, faktiski klejojošu laupītāju sabiedrība, kuras pastāvēšanas pamatā bija savdabīgais klaiņājošās lopkopības paveids.
Vēstīts, ka ķīniešu avotos huņņu valdnieks dēvēts par šanjui, un šeit laikam mazāk svarīgs ir pats šis apzīmējums un tā skaidrojums, cik vēsturiski dokumentāli apstiprinātais fakts, ka huņņiem jau senatnē patiešām bijusi sava valsts un savi valdnieki. Zināms arī tas, ka sākotnējā veidolā huņņi saglabājušies līdz 1. gadsimtam, kad dažādu apstākļu ietekmē šī valsts sadalījusies divās daļās: kopš tā brīža pastāvēja dienvidu un ziemeļu huņņi, lai gan uzreiz var piebilst, ka vēlāk ziemeļu huņņi atkal vairākkārt šķēlušies.