Nav grūti iedomāties, ka daudzu gadu gaitā saistībā ar Jaroslava Hašeka biogrāfiju uzkrājusies virkne dažādu leģendu, baumu un anekdošu, jo viņam bija lemts dzīvot vētrainā pārmaiņu laikmetā. Turklāt liela daļa versiju uzradās jau viņa dzīves laikā, un viņš pats arī labprāt izplatīja dažādus ar sevi saistītus izdomājumus.
Savukārt vēl krietna daļa parādījās pirmajos memuāros un biogrāfiskajos sacerējumos, kuru autori centās atainot rakstnieka tēlu, izmantojot arī virkni izdomātu jeb, teiksim tā – faktoloģiski nepārbaudītu gadījumu un anekdošu. Taču saglabājies arī gana dokumentālas informācijas, piemēram, memuāri, vēstules un policijas protokoli. Jo sevišķi tie pēdējie. Un nenovērtējams gan mītu, gan faktu avots par viņa dzīvi ir praktiski visa viņa daiļrade.
Dabas dotā fenomenālā atmiņa un ilgstošā ceļošana pa Eiropu un arī tālākos virzienos padarīja viņu par īstenu poliglotu. Viņš ļoti labi zināja ungāru, vācu, poļu, serbu, slovāku un krievu valodu, kā arī neslikti spēja saprasties franču un pat čigānu valodā. Savukārt Krievijā pavadītajā laikā (1915–1920) viņš sarunvalodas līmenī bija neslikti apguvis arī tatāru, baškīru, ķīniešu un korejiešu valodu. Tās divas pēdējās gan mazākā mērā par citām.
Ģimenes radurakstu līkloči
Pētnieki noskaidrojuši, ka Jaroslavs cēlies no pietiekami senas dienvidčehu dzimtas. Viņa tuvs draugs un viens no pirmajiem viņa biogrāfiem Vāclavs Mengers vēstījis, ka Jaroslava vectēvs Františeks Hašeks, kurš bija Midlovaras zemnieks, 1848. gadā esot piedalījies leģendārajā Prāgas dumpī un pat bijis Kromeržižas seima deputāts. Savukārt cits viņa vectēvs Antonins Jarešs kalpojis kņazu Švarcenbergu apsardzes dienestā.
Jaroslava tēvs Jozefs Hašeks laikā, kad mācījās Pisekā un dzīvoja Jarešu mājā, iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedri Kateržinu. Abas topošo dzīvesbiedru ģimenes bija salīdzinoši trūcīgas (turklāt Jozefs savā ģimenē bija ceturtais bērns), tāpēc viņu kāzas ievilkās uz... trīspadsmit gadiem. Bet tās tomēr notika. Savu pirmo atvasi Jozefs un Kateržina nodēvēja arī par Jozefu, taču mazulis diemžēl nomira jau drīz pēc nākšanas pasaulē. Sešus gadus vēlāk, 1883. gada 30. aprīlī, viņiem piedzima otrs dēls, kuru nosauca par Jaroslavu Mateju Františeku. Var piebilst, ka 1886. gadā Jozefam un Kateržinai piedzima vēl viens dēls vārdā Boguslavs, un mazliet vēlāk viņi adoptēja par bāreni kļuvušo attālo radinieku atvasi Mariju.