1956. gadā Svetlana beidzot nomainīja uzvārdu – no Staļinas kļūstot par Alilujevu.
Jau pagājis vairāk par desmit gadiem, kopš kādā ASV pavalsts Viskonsinas pilsētas Ričlendas veco ļaužu pansionātā šo pasauli atstāja kāda Lana Pītersa. Visdrīzāk, šis notikums tā arī paliktu pilnībā nezināms, ja vien šīs aizgājējas īstais vārds nebūtu Svetlana Alilujeva, kura bija paša padomju boļševiku tirāna Josifa Staļina meita. Daudzos avotos vēstīts par to, cik tomēr sarežģīta, raiba un lielā mērā grūta bijusi viņas dzīve, nekad un nekur tā arī nespējot atbrīvoties no sava tēva baisās ēnas.
Jaunības mīlas neveiksme
Svetlana piedzimusi Ļeņingradā (dažos avotos – Maskavā) 1926. gadā, un viņai bija tikai seši gadi, kad no dzīves šķīrās viņas māte un Staļina sieva Nadežda Alilujeva, par kuru zināms, ka viņa, visdrīzāk, beigusi dzīvi pašnāvībā turpat Staļina dzīvoklī Kremlī, ar mazu tā dēvēto sieviešu revolveri iešaujot sev tieši sirdī. Un katrā ziņā attiecības ar tēvu Svetlanai veidojušās vairāk nekā sarežģītas, lai gan agrīnajā bērnībā viņa esot bijusi visīstākā tēva mīlule. Taču tad kādā brīdī kaut kas noticis, un, kā pauduši laikabiedri, iespējams, tēvs kaut kādā veidā vai nu juties vīlies savā meitā, vai arī bija pienācis tas brīdis, kad viņam vispār bija sākuši neglābjami riebties bez izņēmuma visi apkārtesošie cilvēki, taču katrā ziņā arī paša meita bija sākusi viņu burtiski tracināt jau tikai ar savu klātbūtni vien. Kopš septiņpadsmit gadu vecuma Svetlana sāka dzīvot pilnībā atsevišķi no tēva.
Nosacīti pilnībā patstāvīgi viņa arī iestājās Maskavas Valsts universitātē un pabeidza mācības specialitātē “jaunāko laiku vēsture”, vēlāk tikpat sekmīgi aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju PSKP CK paspārnē izveidotajā Sabiedrisko zinību akadēmijā, pēc kā strādāja kā zinātniskā līdzstrādniece Zinātņu akadēmijas Pasaules literatūras institūtā, kā arī tulkoja no angļu valodas un bija izdevniecības literārā redaktore.