Pie lasītājiem jūnijā nonāks 300. "Vakara romāns" – Maijas Krekles šķelmīgi romantiskais "Lai nu kurš tas būtu".
Izdevniecība "Latvijas Mediji" šogad svin dubultu jubileju – gan 25 gadus kopš dibināšanas, gan arī 300. grāmatu sērijā "Vakara romāns" (agrāk – "Lata romāns"), kuru 1999. gada agrā pavasarī aizsāka Vladimira Kaijaka nu jau nemirstīgais romāns "Enijas bize". 300. grāmatas gods pelnīti ticis Maijai Kreklei – daudzu brīnišķīgu un lasītāju iemīļotu romānu autorei.
"Lai nu kurš tas būtu" galvenā varone ir burvīgi enerģiskā Elita – dāma, kura tik tikko aizgājusi pensijā un cer, ka viņas dēla Franča ģimenē varētu ienākt vēl viens bērniņš – brālītis vai māsiņa bērnudārzniekam Fabiānam –, par kuru vecmāmiņa varētu rūpēties. Tā vietā, atgriezusies no bērnu uzdāvinātā ceļojuma uz Itāliju, Elita uzzina – Francis aizgājis no viņas mīļās (kaut arī neoficiālās) vedekliņas. Viņa izlemj abus atkal savest kopā...
Kā Elitai veicas, to uzzināsiet, lasot grāmatu, bet Maijai Kreklei jautāju ne tikai par šo romānu, bet arī daudzām citām lietām.
Maija, man šķiet, ka šis ir jūsu visvieglprātīgākais romāns. Kā tā sagadījās?
M. Krekle: Žūrija man vienmēr teikusi, ka rakstu ļoti smagus romānus, ar daudziem līķiem un par drūmām tēmām. Reiz, kad autoru pasākumā sēdēju Toma ielā, klausījos, kā slavē vienu – tas laikam bija Danutas Butrimas "Varžu princis", kur viss aiziet šķērsām, bet tā viegli, bez traģēdijas, un ienāca prātā, ka es taču arī varētu uzrakstīt tādu pavisam vieglu romānu, kur tēliem ir labi nodomi, bet viss aiziet šķērsām.
Ja tā padomā, šā romāna centrālā tēma pati par sevi nemaz nav ļoti viegla, bet centos tai pieiet viegli, padzīvot varoņiem līdzi, bet ar jautru prātu, vieglu skatu un labām cerībām.
Kā būtu, ja būtu tā, kā es gribētu, lai būtu.
Jums izdevies vienkārši brīnišķīgi, patiešām ar labu, vieglu prātu, sižets burvīgi savīts, ar vairākiem, ja tā drīkst teikt, "dibeniem" – ja nu kādam gribas padomāt, tad taču ir arī par ko padomāt.
Padomāt tur tiešām ir daudz par ko, bet ne tā, ka tev būtu jāpaliek no domāšanas pilnīgi slimam. Optimistisks un dzīvelīgs stāsts par tēliem, kuriem ir lielas ieceres un nodomi, bet Dievam ir citi plāni.
Iepriekšējā romānā, "Rudens šogad būs agrs", jums bija ļoti interesants stāsts par to, kā izvēlējāties abiem galvenajiem tēliem vārdus – toreiz vajadzēja, lai tie abi būtu kalendārā vienā dienā. Kā bija šoreiz, vai te arī ir stāsts?
Kad sāku domāt par šo romānu, tēma man bija jau skaidra, tāpat zināju, kas būs galvenās personas, tad ņēmu kalendāru, un, tā kā jau bija rudens, vispirms šķīru tur.
Iekrita acīs vārds Elita – ļoti labs vārds tādai enerģiskai mammai, kāda man bija prātā. Mazliet tālāk vārds Francis – atcerējos citātu "kad es dzirdu frančus, es ģībstu", ienāca prātā vīrs, kam nepatīk francūži, un tieši viņam par spīti tad arī būs tas Francis. Betijai vārdadiena novembrī, man šķita, ka Francis un Betija labi skan, gluži kā imperators Francis un Sisī. Un dēlam, protams, vajadzēja vārdu, kurā apvienoti abu vecāku vārdi – to gan bija grūti izdomāt, jo vajadzēja gan "B", gan "F". Bet viņu vecmamma sirsnīgi sauc par Fabīti, tā mīlīgi.
Uzlikāt sev sarežģītu uzdevumu. Neviens no jūsu mazbērniem taču nav Fabiāns, vai ne?
Nē, nē, man ir Emīls, Ernests, Kristiāns, Sebastians, patiesībā Sebastians Gabriels, bet to otru jau neviens vairs neatceras. Viņš mums ir vienkārši Sebītis – nu re, Sebītis, Fabītis, pat nebiju iedomājusies, bet kaut kāda līdzība ir gan.
Šajā romānā man liels prieks, un ceru, ka arī lasītāji novērtēs, ka ir izdevies radīt tik burvīgu mātes Elitas tēlu. Vai no sevis tajā daudz pasmēlāt?
Varētu teikt – pusi uz pusi, jo tik aktīva kā Elita es neesmu vis, un, lai gan ļoti mīlu savus bērnus un viņu otrās pusītes, pat nemēģinu maisīties viņu dzīvē.