3.3 °C
Pēc 2022. gada radītā enerģētiskā šoka Eiropas Savienība ir spērusi vairākus soļus, lai samazinātu savu enerģētisko atkarību no Krievijas. Šobrīd tā ir tuvu galīgo lēmumu pieņemšanai, lai sarautu šīs važas pilnībā.
Eiropas Savienība 2024. gadā ir tērējusi fosilo enerģijas avotu – naftas un gāzes – importam 2,37% no visas valstu savienības iekšzemes kopprodukta, 364,2 miljardus eiro, liecina Eiropas Komisijas Enerģijas ģenerāldirektorāta dati. Citiem vārdiem sakot – Eiropa pērn katru dienu tērēja miljardu eiro, lai iepirktu naftu un gāzi, jo ES teritorijā naftas un dabasgāzes avotu gandrīz nav. Lai gan 2,37% un 364 miljardi eiro 2024. gadā ir daudz, taču jāapzinās arī tas, ka 2022. gadā, kad Krievija iebruka Ukrainā un pilnībā izpaudās Krievijas mākslīgi radītā gāzes deficīta sekas, kas raisīja paniku daudzu ES valstu galvaspilsētās, bet panikas maksimuma brīdī izraisīja pat septiņkārtīgu gāzes cenu pieaugumu, ES par fosilo energoresursu importu iztērēja 604,6 miljardus eiro, kas bija apmēram 3,7% no visa ES kopprodukta. Protams, te runa ir par visu fosilo resursu importu, ne tikai Krievijas, taču pēdējā pirmskara gadā Krievija Eiropai piegādāja gandrīz pusi visas dabasgāzes (45%), 27% naftas un 30 līdz 33% naftas produktu – proti, tai bija dominējošas tirgus pozīcijas visās energoresursu grupās. 2022. gada notikumi atskurbināja daudzu Eiropas politiķu galvas, jo kopš pagājušā gadsimta 70. un 80. gadiem rūpīgi būvētā ilūzija par to, ka Rietumeiropa varēs cepuri kuldama attīstīt savu ekonomiku un celt dzīves līmeni, balstoties uz relatīvi lētākām PSRS un vēlāk Krievijas gāzes un naftas piegādēm, sašķīda sīkās druskās pret Krievijas militāristiskā imperiālisma klinti. Jāpiebilst, ka bieži dzirdētais izteiciens par "lēto krievu gāzi un naftu" ir tikai daļēji patiess – Krievijā neviens nebija tāds muļķis, lai kaut ko pārdotu lēti, ja var pārdot dārgāk. Vienkārši pa cauruļvadiem piegādātās gāzes cena ilgtermiņa līgumos tika noteikta tāda, lai neielaistu tirgū konkurentus un būtu pēc iespējas neizdevīgi piegādāt sašķidrināto dabasgāzi no ASV vai Kataras – diviem Eiropai tuvākajiem sašķidrinātās dabasgāzes avotiem. Lai panāktu šādu situāciju, cauruļvadu gāzes cena tika noteikta 8–12 eiro par megavatstundu (MWh) zemāka nekā sašķidrinātās gāzes cena, kas atbilst apmēram 25–35% cenas starpībai 2021. gada cenās.
Krievijas vietā – Indija
Taču 2022. gadā kļuva pilnīgi skaidrs, ka Eiropas ekonomika nākotnē vairs nevar balstīties uz energoresursu piegādēm no tādas valsts, kura vēlas izveidot pilnīgi citādu pasaules kārtību, nekā ir iecerējusi Eiropas Savienība, un sākās alternatīvu meklējumi. Ar tiešām naftas un naftas produktu piegādēm Eiropas Savienībai izrādījās šķietami vienkārši – tiem tika noteiktas sankcijas, aizliedzot ievest ES Krievijas izcelsmes naftu un naftas produktus, nosakot izņēmuma statusu tikai Ungārijai un Slovākijai, kuras ar Krieviju savieno naftas cauruļvads "Družba", jo citādi nebija iespējams panākt lēmuma pieņemšanai nepieciešamo vienprātību. Tādējādi Krievijas naftas eksports pārvirzījās uz Indiju un Ķīnu. Tā nu 2022. gadā ES importēja naftas produktus no Indijas 2,5–3,5 miljonu tonnu apmērā, bet
2024. gadā šis apjoms jau bija četri līdz seši miljoni tonnu, tikai tagad tie tiek uzskatīti par Indijas izcelsmes naftas produktiem, lai gan visi labi apzinās, ka vismaz daļa no tiem ir radīta, izmantojot Krievijas naftu.
Situācija ir sākusi mainīties vien 2025. gadā, kad Donalda Trampa vadītās ASV administrācijas otrreizējo sankciju draudi Krievijas naftas pircējiem ir radījuši pirmos signālus, ka Ķīnas un jo īpaši Indijas apetīte lēti pirkt Krievijas naftu un pēc tam labi nopelnīt, pārdodot no tās radītos naftas produktus Eiropas Savienībai, sāk mazināties. Taču vispārēja noteikto ekonomisko sankciju problēma ir tā, ka tās jāatjauno katrus sešus mēnešus un katru reizi šie centieni saduras ar Krievijai draudzīgo Eiropas Savienības valstu pretestību un centieniem vājināt sankcijas.
Alternatīvu meklējumi gāzei
Taču pat ar visām sankciju noteikšanas, pārjaunošanas un ievērošanas kontroles problēmām, alternatīvu atrašana Krievijas naftai un naftas produktiem bija vienkāršākā no problēmām, jo alternatīvu naftas piegādes avotu pasaulē ir pietiekami daudz un lielākās daļas naftas piegādes metodes ir vienādas – ar tankkuģiem: tātad arī cenas līdzīgas. Savukārt rast alternatīvu Krievijas piegādātajai dabasgāzei bija nesalīdzināmi sarežģītāk, jo daudzu desmitu gadu laikā radītā gāzes cauruļvadu sistēma, kurā bija ieguldīti arī lieli Rietumeiropas valstu, īpaši Vācijas, līdzekļi, Eiropas Savienību turēja kā važās. Tās veidoja gan ilgtermiņa piegādes līgumu radītās saistības, gan infrastruktūras trūkums alternatīvām piegādēm, gan cenas, jo sašķidrinātā dabasgāze nekad nevar būt lētāka par cauruļvadu gāzi, jo nepieciešamās papildu tehnoloģiskās procedūras – sašķidrināšana un regazifikācija. Un tie nebūt nebija vienīgie šķēršļi, jo ilgstošas ekonomiskās attiecības ar Krieviju vairākās ES dalībvalstīs radījuši arī tai draudzīgi noskaņotu politiķu slāni, kas pretojas saišu saraušanai. Šobrīd tas visizteiktāk redzams Ungārijā un Slovākijā, kas pretojas visām pret Krieviju vērstajām ES sankcijām, bet pagātnē šādas "draudzības" radītas problēmas bijušas arī, piemēram, Vācijā, Itālijā un Austrijā.
Pārvarot minētos sarežģījumus, kopš Krievijas sāktā kara pret Ukrainu 2022. gadā, Eiropas Savienība ir spējusi rast atbildes trejžuburi, lai mazinātu atkarību no agresīvās kaimiņvalsts gāzes. Pirmais trejžubura zars ir gāzes piegāžu diversifikācija. Kopš 2022. gada, kad Krievijas gāzes piegādes veidoja 45% no visa ES gāzes patēriņa, Krievijas piegādes ir katru gadu samazinājušās, bet augusi alternatīvo avotu loma – Krievijas gāzi lielā mērā ir aizstājusi ASV sašķidrinātā gāze un Norvēģijas gan cauruļvadu, gan sašķidrinātā gāze. 2025. gadā lielākais gāzes piegādātājs ES ir tieši Norvēģija, kas nodrošina 31% piegāžu, bet visstraujāk augošais piegādātājs ir ASV, kura daļa gāzes piegādēs augusi no 6% 2022. gadā līdz 26% 2025. gadā.
Veikto pasākumu rezultātā gāzes piegādes no Krievijas sarukušas gandrīz četrkārtīgi – no 45% toreiz līdz 12% pašlaik, turklāt finansiālā izteiksmē trieciens ir vēl lielāks, jo Eiropas Savienība bija "Gazprom" premiālais tirgus – par tik labām cenām kā Eiropā tā nespēj gāzi pārdot nekur citur. Tiesa gan – arī šeit ir nianse. Kopš 2025. gada Krievija kāpinājusi sašķidrinātās gāzes piegādes visai pasaulei, un nav pilnīgas pārliecības, ka galvenajos ES sašķidrinātās gāzes termināļos Nīderlandē, Francijā un Spānijā vienmēr spēj atšķirt, tieši no kuras valsts ir atvesta konkrētā sašķidrinātās gāzes partija, jo Krievijas spējas dažādi apiet kontroles sistēmu – viltot dokumentus, sajaukt kopā dažādus produktus, lai būtu grūti noteikt to izcelsmes valsti – arī ir ļoti attīstījušās. Šo problēmu iecerēts atrisināt ar ES līmenī sākto virzību uz pilnīgu atteikšanos no Krievijas energoresursiem, sākot no 2027. vai 2028. gada.
ES rastās atbildes Krievijas gāzei otrs zars ir energoefektivitāte. Citiem vārdiem sakot – patērēt mazāk gāzes. Salīdzinot ar 2022. gadu, šobrīd ES patērē par 15% mazāk dabasgāzes nekā pirms trīsarpus gadiem, liecina EK Enerģijas ģenerāldirektorāta dati. Šī gada vidū bija pat 17% liels gāzes patēriņa samazinājums, salīdzinot ar 2021. gadu, taču gada kopējos datus vēl jāgaida. Šī atbildes daļa gan tiek vērtēta pretrunīgi, jo būtiska gāzes patēriņa samazinājuma daļa saistīta ar to, ka enerģētiski ietilpīgās ražotnes – tēraudlietuves, būvmateriālu un stikla ražošana, arī ķīmiskā rūpniecība – vai nu samazinājušas ražošanas apjomus, vai arī pārcēlušas ražošanu uz citām valstīm, kur pieejami lētāki energoresursi. Tāpat enerģētiskajā nabadzībā dzīvojošo Eiropas Savienības pilsoņu skaits pieaudzis līdz 46 miljoniem cilvēku, pusotru reizi vairāk nekā 2021. gadā.
