7.1 °C
Agnese Budovska kā Dzidra Uztupe-Karamiševa ne tikai apbrīnojami labi spēlē basketbolu, bet arī izdzīvo visu dramatisko notikumu un pārbaudījumu gammu.
Dzintara Dreiberga filmas tiek ļoti gaidītas, to pirmizrādes notiek lielākajos valsts svētkos kā "Dvēseļu putenim" vai to priekšvakarā kā "Tīklā. TTT leģendas dzimšana". Šoreiz – "Forum Cinemas" n-tajās zālēs. "Dvēseļu puteņa" viens, šķiet, pirmais seanss, tomēr notika "Splendid Palace". Zāļu daudzums, pirmizrāžu plašums, protams, izskaidrojams ne tikai ar lielo patriotiski noskaņoto skatītāju skaitu – viņu gaidu piepildīšanai –, bet arī ar neparasti lielo masu skatu dalībnieku iesaisti abās filmās. Viņiem taču tie ir svētki!
Tā nu sestajā novembrī sagaidījām leģendārajai sieviešu basketbola komandai veltītās filmas "Tīklā. TTT leģendas dzimšana" pirmizrādi. Nu jau to var redzēt kinoteātros ne tikai Rīgā, bet arī visā Latvijā. Sociālie tīkli "kūp" no sajūsminātām un aizkustinošām atsauksmēm, dažādi izdevumi pilni ar ļoti labām un interesantām intervijām ar filmas veidotājiem. Tādi profesionālie izdevumi kā "kinoraksti.lv" jau publicējuši pat vairākas nopietnas recenzijas.
Atļaujos jau iepriekš paziņot, ka necentrēšos ne uz vēsturisko un hronoloģisko atbilstību, ne tērpu, apavu, interjeru u.tml. atbilstību, vienkārši taupot laiku un telpu. Basketbolu esmu spēlējusi, noteikumus zinu, uz ārzemēm tiku palaista tikai pēc neatkarības atgūšanas, ar radiem leģionā bijusi "darīšana", Stūra mājas stāvos gan, paldies Dievam, esmu tikai ekskursijā bijusi. Tas tā, īsumā, lai iegūtu lasītāju uzticību.
Jau filmas pagarā nosaukuma pirmā daļa "Tīklā" varbūt arī ietver tās dziļāko un plašāko būtību. Parāda šīs latviskākās sieviešu basketbola komandas sarežģīto tapšanas un veidošanās ceļu. Iemest bumbu tīklā! Jā, galvenais, bet arī – kā ap spēlētājām veidojās tas tā laika tīkls, brīžiem savelkoties dramatiski visai cieši, liekot uz spēles ne tikai sportisko karjeru, bet pat visu dzīvi.
Sadarbībā ar Ligitu Lukstraupi tapušajā scenārijā režisoram izdevies apvienot to gadu, sākot no piecdesmitajiem, realitāti ar savu varoņu personisko dzīvi un basketbola spēļu dinamiku.
Agnese Budovska kā Dzidra Uztupe-Karamiševa ne tikai apbrīnojami labi spēlē basketbolu, bet arī izdzīvo visu dramatisko notikumu un pārbaudījumu gammu. Spēles spriedze – kurš kuru pie groza laukumā – filmā tikpat spēcīga ir Dzidras dzīves izšķirošajos mirkļos – aiziet ar brāli brīvībā vai palikt toreizējā "tautu cietumā" – PSRS.
Vēstures mācībstunda
Bez aizraujošā stāsta par basketbola komandas uzvarām filma sniedz vērtīgu ieguldījumu jaunāko paaudžu vēstures mācībā. Parādot, ko tas padomju laikā maksāja – tikt pie normālas apdzīvojamās platības, tikt izlasē, tikt uz ārzemēm, izsprukt no sekotājiem, apvest ap stūri stukaču. Ar sportiskajām spējām tur nepietika. Emocionālo asi – atmiņas par lielo brāli, kuru vācu laikā iesauca leģionā un tagad izziņo par mirušu (kā daudzās ģimenēs, lai nebūtu nepatikšanu!) – filmā uztur bērnības ainas ar mazo, rudmataino Dzidru, un tieši tā kalpo par dzenošo sportistes neatlaidības spēku. Ar populāro saukli "redzēt Parīzi un mirt!" var atrunāties, bet to, ka tur ir brālis, neviens jau nenojauš. Droši vien ir dzirdēts, ka katrā ārzemju braucienā tika pielikts kāds instruktors, uzpasētājs/ziņotājs, tautā saukts par stukaču. Taču kā tas izpaudās, ka cilvēkam pat viesnīcas istabā, vienā gultā arī tāds bija, diez vai varējām iedomāties. Kādai "skaitļojamai mašīnai" bija jābūt Dzidras galvā, lai Brazīlijas viesnīcā acumirklī noreaģētu, lai neizietu ārā satikt brāli un izšķirtos par iešanu pie grupas vadītāja, čekista (labs aktiera Artūra Smoļjaņinova darbs) ziņot par "kontaktu mēģinājumu". Sarežģīts un ne visai skaidrs filmā ir Artūra Skrastiņa atveidotais Paula Strazda (prototips esot nacionālkomunists Pauls Dzērve) tēls. Pareizāk sakot, viņa funkcija komandas sastāvā. Strazda mēģinājumi kaut ko darīt latvietības uzturēšanas virzienā, gan palīdzot uzlabot sadzīves apstākļus, gan brīdinot par provokācijām un uzraugiem, viņam pašam dārgi maksāja.
Dinamika basketbola laukumā jūtama, pateicoties operatora Valda Celmiņa apbrīnojamajam darbam, bet
dramatisko spriedzi izšķirošos būt vai nebūt mirkļos jūtam kā uz savas ādas Agneses Budovskas darbības (neceļas roka rakstīt "spēles") dēļ – sejas izteiksmes un montāžas salikuma iespaidā. Ko mēs, katrs no mums, darītu šajā brīdī viņas vietā? Tik skaudri.
Protams, ne tikai sportā, arī mākslā izšķirošs faktors ir komanda. Filmas "TTT" komandā Agneses Budovskas Dzidrai Karamiševai laba partnere ir basketbolistes Evelīnas Otto Skaidrīte Smildziņa un arī citas spēlētājas. Segšana, grūstīšanās, jebkāda veida pretinieka traucēšana, kamēr tiesneši par to nesoda, te ir atļauta, un filmā to jūtam. Varam arī, sēžot skatītāju zālē, patiesi uzgavilēt katram iemestajam grozam.
