14. maijs vēsturē un senās avīzēs. Lielākā elektrostacija 20. gs. sākumā Baltijā

1905. gada 14. maijā. Pirms 120 gadiem Rīgā darbu oficiāli sāka Andrejsalas spēkstacija, toreiz – Rīgas pilsētas elektriskā centrāle, kas līdz Ķeguma HES uzbūvēšanai 30. gadu beigās bija lielākā un jaudīgā elektrostacija Latvijas teritorijā.

Testa režīmā ar akmeņoglēm kurināmie tvaika katli un ģeneratori elektroenerģiju bija sākuši ražot vēl martā. Rīgas centrā un apkaimēs 20. gadsimta sākumā jau atradās vairākas elektrostacijas, taču tās piederēja konkrētiem rūpniecības uzņēmumiem vai iestādēm un vispirms darbojās to interesēs. Pirms Andrejsalas lielākā skaitījās 1887. gadā atklātā Rīgas pilsētas Pirmā teātra (Latvijas Nacionālā opera mūsdienās) tvaika spēkstacija kanāla malā. Lokālās privātās stacijas apgaismoja labi ja vēl tuvākos namus un ielas. Par municipāla līmeņa pakalpojumiem nebija runas. Pēc pilsētas pasūtījuma vācu elektroinženiera Oskara fon Millera projektētā elektrības ražotne tikmēr bija lielākā visās Krievijas impērijas Baltijas provincēs. To būvēja ar perspektīvu. Ēkas arhitektonisko veidolu veidoja arhitekts Karls Felsko.

Andrejsalas elektrocentrāles sākotnējā jauda bija ap 1500 kW, un pirmajā darbības gadā tā saražoja 23 tūkstošus kilovatstundu, ko patērēja 652 klienti. Elektropārvades kabeļu līniju garums sasniedza 71 kilometru. Elektrību pārsvarā izmantoja tikai apgaismošanai. Pirmās 20 elektriskā loka lampas publiskam ielu apgaismojumam uzstādīja tagadējā Brīvības bulvārī posmā līdz krustojumam ar Elizabetes ielu. 

Andrejsalas spēkstacija pilsētas pašvaldībai arī kalpoja par pamatu sakārtot līdz tam haotisko un sadrumstaloto Rīgas elektrosistēmu.

Elektrības vadus no privātajiem ražotājiem Iekšrīgā vairs nedrīkstēja "pievadīt dzīvokļiem un veikaliem pāri ielai". Pat ne tad, ja "otrpus ielas atrodas tā paša [elektrostacijas] īpašnieka piederums". "Spēka vadu" vilkšanu krustu šķērsu ielās aizliedza, kabeļi bija jāierok zemē.

Pirmā pasaules kara laikā lielāko daļu Andrejsalas iekārtu evakuēja uz Maskavu, un Rīgā tās neatgriezās. Jaunā Latvijas valsts līdz 20. gadu vidum tomēr spēja savest kārtībā un arī uzlabot atlikušo, taču 1944. gada rudenī, vāciešiem atstājot Rīgu, spēkstaciju atkal iznīcināja. Atjaunoja 1946. gadā, bet 1970. gadā pilnībā piemēroja gāzei un mazutam. Līdz ar to no ostas panorāmas pazuda milzīgie akmeņogļu kalni un elektrostaciju arī pārprofilēja par siltuma ražotāju, tas ir, termoelektrocentrāli. Rīgas TEC-1 darbojās līdz 2004. gadam, kad to slēdza.

"Latvijas Vēstnesis", 1925. gada 14. maijā

Jaunā centrāltirgus būve. Pēc dažām nedēļām nobeigs tilta būvi pār kanālu. Šovasar nobeigs arī dzelzsbetona estakādes darbus. Uz estakādes ierīkos sliedes, lai visus centrāltirgum nepieciešamos materiālus varētu piegādāt pa dzelzceļu tieši uz vietas. Turpat novietos vairākus ceļamos krānus, ar kuriem novietos dzelzs fermas daļas paviljonu būvei. Uz tirgus laukuma viens mūra spīķeris jau noārdīts un patlaban pabeidz noārdīt arī otru. Pie būves darbiem nodarbināti 160 strādnieki. Vienu metāla paviljonu paredz pabeigt jau šogad, pārējos 4 – nākošā gadā. Divi paviljoni būs gaļas produktiem, viens zivīm un viens augļiem, saknēm, piena produktiem. Kanāla krastu nodomāts savienot ar tuneļiem un pagrabiem, lai no kanāla platformas un no dzelzceļa stigas varētu tieši visus produktus piegādāt tirgus paviljoniem un noliktavām.