Juris Alberts Ulmanis: Karš par sevi atgādina ik uz soļa — pat Ukrainas rietumos

Kamēr lielvalstu sarunas par mieru Ukrainā piedzīvo aizvien jaunas neveiksmes, neraugoties uz atsevišķu politiķu optimistiskajiem paziņojumiem par "zināmu progresu", pašā kara plosītajā valstī viss ir pa vecam, bet iemesla pārliekam optimismam nav.

Raķešu un dronu uzlidojumi katru nakti, trauksmes sirēnas, sagrautas mājas, nogalināti cilvēki. Un neticība, ka kādam no malas var izdoties noorganizēt taisnīgu mieru.

Esmu atgriezies no kārtējā Ukrainas apmeklējuma un Latvijā jūtos neparasti. Pēc visa pāris nedēļās piedzīvotā ir sajūta, ka mums pat nav īstu, eksistenciālu problēmu, taču tāpat pamanāmies sakurināt strīdus par nebūtiskiem sīkumiem.

Ukrainā ir skaudrāk. Cilvēki cenšas dzīvot savu ikdienas dzīvi, tomēr to caurvij nopietnība, bēdīgums, domīgums un noslēgšanās no apkārtējiem. Ukraiņi trīsarpus gadu laikā ir iemācījušies sadzīvot ar draudīgo situāciju un cenšas piepildīt savas dienas, cik nu tas ir iespējams. Tomēr pilnīgi no prāta karu izmest nav iespējams.

Šoreiz lielāko daļu brauciena laika pavadīju Ļvivā, kas atrodas Ukrainas rietumdaļā. Tur bija relatīvi kluss. Nedēļas laikā dzirdēju tikai divas gaisa trauksmes, bet katru dienu bija jau iepriekš izziņots elektrības piegādes pārtraukums uz vairākām stundām. Dienu pirms ierados Ļvivā, krievi bija trāpījuši raķeti tās priekšpilsētā, bet 130 kilometru attālajā Ternopiļā krievi noslepkavoja 26 cilvēkus, ieskaitot trīs bērnus.

Tas spilgti parāda, ka karš seko pa pēdām visur, pat pašos Ukrainas rietumos. Teju katrā dzimtā ir kāds karavīrs, kas šobrīd cīnās frontē, vai karā bojāgājušais. Atgādinājumi par kara šausmām ir ik uz soļa.

Katru rītu pulksten 9 ir klusuma brīdis. Visa pilsēta pieklust. Mašīnas nebrauc. Cilvēki uz ielas apstājas, lai godinātu kritušos. Tas ir neiedomājami spēcīgi un skaisti. Ukraiņi tiešām mīl savu zemi un savus varoņus. Ak, kā mums jāmācās no viņiem!

Katru dienu notiek vismaz viena kritušā karavīra izvadīšana. Katru rītu tiek izliktas kritušo karavīru fotogrāfijas ar viņu dzīves aprakstiem. Ličakivas kapsētā vairs nav vietu. Simtiem, tūkstošiem kritušo. Pilsēta meklēs jaunu vietu Ukrainas varoņu apbedīšanai. Kapsētā plīvo Ukrainas nacionālie, Banderas sarkanmelnie un armijas vienību karogi. Te visspilgtākajā veidā var redzēt un apzināties, kādu cenu par brīvību maksā ukraiņi.

Ejot garām baznīcām, cilvēki pārmet krustu, un arī sarunās ar karavīriem nojaušu, ka ukraiņi kopš kara sākuma kļuvuši reliģiozāki. Frontes pirmajās līnijās teju visi karotāji esot ļoti ticīgi, paļaujas, ka Dievs viņus sargās, dos spēku. Arī karavīru tuvinieki bieži pulcējas baznīcās, lai aizlūgtu par tēviem, vīriem un dēliem.

Pašas baznīcas kļuvušas par atbalsta centriem karā cietušajiem. Tajās pie sienas ir tāfeles, pie kurām piesprauž zīmītes ar to bērnu vārdiem, kuriem vajadzīga palīdzība. Lielākoties tie ir bērniņi, kuru tēvs kritis karā. Ikviens baznīcas apmeklētājs var paņemt zīmīti, tādējādi uzņemoties palīdzēt konkrētajam bērnam.

Visa Ukrainas sabiedrība dažādos veidos iesaistās, lai cits citam palīdzētu un sniegtu atbalstu. Lietojot modernus teicienus, viņi rīkojas kā īsta pilsoniskā sabiedrība. 

Kāda uz ielas sastapta pensionāre teica: "Mēs dzīvojam tik grūtos laikos, ka pat tiem, kam nav ko dot, arī kaut kas ir jādod."

Caur publicistu Arni Šablovski Latvijas Republikas goda konsuls Ļvivā Volodimirs Hartsula mani bija uzaicinājis uzstāties vairākos forumos un Ļvivā "Latvijas dienu" ietvaros izrādīt Everesta fotoizstādi. Pasākumos prezentēju savu jaunāko grāmatu "No Latvijas pirmās frontes līdz Dienvidpolam", kurā aprakstu savas līdzšinējās gaitas palīdzības organizēšanā ukraiņiem. To vidū arī par Ukrainas karoga uznešanu Everestā, ekspedīciju uz Dienvidpolu, kur noņēmu Krievijas karogu un tā vietā uzvilku mastā Ukrainas, kā arī par to, ka Krievijas tiesa man aizmuguriski piespriedusi 14 gadu cietumsodu par palīdzēšanu ukraiņiem. Par šiem stāstiem vienmēr saņēmu stāvovācijas, un pēc lekcijas daudzi apmeklētāji nāca klāt un pateicās par iedvesmošanu. Vārdus viņi apliecināja ar darbiem, izpērkot visus manas grāmatas par Ukrainas karā piedzīvoto "Kad karš kļūst personisks" eksemplārus. Nāksies pasūtīt papildu tirāžu ukraiņu valodā, un ar prieku to darīšu, jo ienākumus no tirdzniecības novirzām palīdzības sūtījumu sagatavošanai ukraiņu karavīriem.

Pasākumu starplaikā pastaigās pa pilsētu atskārtu, ka Ļvivas opera ir ļoti skaista, tur joprojām notiek izrādes. Pats nevienu no tām neapmeklēju, jo mana sirdsapziņa jau četrus gadus neatļauj piedalīties izklaides pasākumos, kamēr puiši karo frontē, bet Arnis atstāstīja, ka pirms operas nodzied Ukrainas himnu un noinstruē par drošības pasākumiem, ja izrādes laikā notiek uzbrukums. Ja patvertnē jāpaliek ilgāk par 20 minūtēm, opera netiek turpināta. Pastaigājot pa operas ēku, redzēju un nofotografēju interesantu zīmi: "Ļvivas novads ir brīvs no okupanta valodas". Fantastisks uzraksts!

Uzstājos arī trīs universitātēs un Ļvivas kadetu skolā ("Ліцей імені Героїв Крут у Львові"), kas, starp citu, sadarbojas ar Oskara Kalpaka profesionālo vidusskolu Kandavā. Satiku arī trīs ukraiņu kadetus, kuri paviesojušies Kandavā pagājušajā vasarā, un jau nodevu Oskara Kalpaka skolai no viņiem sveicienus. Ļvivas skola ir starp trim labākajām kadetu skolām visā Ukrainā, un tajā mācās daudzi puiši, kuru tēvi ir krituši karā.

Saņēmu uzaicinājumu atgriezties Ukrainā 24. februārī, lai uzstātos lielāku auditoriju priekšā un sarīkotu jaunu fotoizstādi par Ganta fonda karavīru evakuācijas projektu. Tā ietvaros pusgada laikā esam no frontes līnijas uz slimnīcām izveduši jau vairāk nekā 800 karavīrus.

Iespējams, varēšu dot arī savu artavu ukraiņu jauniešu mācīšanā, jo esmu sarunās ar Ļvivas Politehnisko universitāti un Ukrainas Katoļu universitāti par lekciju lasīšanu.

Tā kā novembra beigās manā dzimtenē ASV svinēja Pateicības dienu, arī es prātā pārcilāju, kam esmu pateicīgs. Vispirms jau visiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri šos garos, grūtos gadus atbalstījuši Ukrainas brīvības cīnītājus gan finansiāli, gan sagādājot karā cietušajiem nepieciešamās lietas, gan vienkārši iestājoties par Ukrainu. Paldies! Jūsu atbalsts Ukrainai ir viens no spēcīgākajiem līdzjūtības piemēriem mūsdienu pasaulē. Jūs izvēlējāties cilvēcību, nevis vienaldzību, gaismu, nevis tumsu. Un ar katru ieguldījumu, katru vēstījumu, katru solidaritātes aktu jūs tuvināt Ukrainu mieram un taisnīgumam. Es ļoti cienu un novērtēju katru no jums.

KONTEKSTS

2022. gada 24. februārī Krievijas diktators Vladimirs Putins deva pavēli iebrukt Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija pierādījumu. Starptautiskā krimināltiesa (SKT) 2023. gada martā izdeva Putina aresta orderi par nelikumīgu ukraiņu bērnu deportāciju no okupētajām teritorijām Ukrainā. 

Ukrainas atbalstītāji nezaudē ticību, ka ukraiņi vēl ir ceļā uz uzvaru un agri vai vēlu Krievijas okupantu armijai nāksies atkāpties no Ukrainas zemes.

Foto: AFP/Scanpix / Latvijas Mediji

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.