6.1 °C
Gan ASV prezidentam Donaldam Trampam, gan Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, neskatoties uz abu pilnīgi atšķirīgo izcelsmi, ir kopīga iezīme – abi lielajā politikā un pie neierobežotas varas kodollielvalstīs – ASV un Krievijā – pamanījušies nokļūt gadījuma pēc, kā pilnīgi šo valstu politiskās sistēmas autsaideri.
Ņujorkas nekustamo īpašumu uzņēmējs Donalds Tramps kļuva par ASV prezidentu pilnīgi bez jebkādas iepriekšējas politiskās pieredzes, vairāk pateicoties savai harismai un šovmeņa talantam nekā biznesa prasmēm. Savukārt Vladimirs Putins, jaunībā būdams sīks VDK virsnieks, nekad nebūtu kļuvis par Krievijas prezidentu, ja nebūtu sabrukusi PSRS, ko viņš joprojām turpina apraudāt. Necilo, tomēr centīgo Putinu pabīdīt uz augšu izšķiroši palīdzēja divi viņa ietekmīgie politiskie "krusttēvi" – Sanktpēterburgas mērs Anatolijs Sobčaks un toreizējais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins. Par Trampa politisko aizbildni var uzskatīt bijušo Senāta republikāņu līderi Miču Makonelu, kas faktiski izglāba Trampu no diviem impīčmentiem pirmās prezidentūras laikā.
Abi nekad nav gājuši cauri pakāpeniskam un sūram politiķa izaugsmes procesam. Pēc negaidītās tapšanas par prezidentiem abi bija melnie zirdziņi, par kuriem neviens nezināja, ko no viņiem sagaidīt. Gan Putins, gan Tramps ir vairāk nekā septiņdesmit gadus veci, un viņos ir skaidri redzamas normālas politiskās domāšanas un uzvedības deformācijas. Ik pa brīdim abi lidinās kaut kādā savu iedomu pasaulē. Putins dāvina karaspēka daļām ikonas, lai tās nestu veiksmi Ukrainas frontē, un katru, kas gatavs klausīties, apvelta ar stundu garām vēstures lekcijām par to, kāpēc Ukrainas kā valsts nemaz nav, bet ir tikai no Krievijas patvaļīgi atšķēlusies teritorija.
Putinu neinteresē Krievijas saimnieciskā un kulturālā attīstība, viņa iemīļotais sporta veids ir pret Rietumiem vērstas specoperācijas.
Savukārt Tramps smeļas padomus rīcībai no sava "Make America Great Again" (MAGA) kulta frīkiem, kas kā Amerikas ienaidnieku redz "komunistu" pārvaldīto Eiropu un cītīgi sludina par draugu diktatoru Putinu. Tramps bez mazākās aiztures atkārto Putina propagandas klišejas par Ukrainu un tās prezidentu Volodimiru Zelenski.
Ne viens, ne otrs no vecajiem dīvaiņiem nav pieejams loģikai vai racionāliem prāta apsvērumiem un vairs nespēs mainīties savos uzskatos. Tramps jau gadus četrdesmit atkārto frāzes par to, ka ASV sabiedrotajiem ir jāmaksā par Amerikas sniegto aizsardzību, kā arī par muitas tarifiem kā efektīvu līdzekli valsts kases pildīšanai. Putins turpina ticēt iespējai ar militāru spēku atjaunot Krievijas impēriju tās agrākajā varenībā. Tagad abi sāk lēnām ieslīgt savstarpējos apskāvienos. Turklāt Putins ir pārliecināts, ka apmuļķos lētticīgo muldētāju Doniju, savukārt Tramps domā, ka spēs savaldzināt Vladu ar kopīgu vērienīgu sadarbības projektu vīziju. Abi ir miljardieri, tomēr man ir aizdomas, ka bijušais pelēcīgais čekas virsnieciņš ir bagātāks par Ņujorkas Trampa torņa īpašnieku. Abi nelieto alkoholu, tomēr savos politiskajos redzējumos ir neprātīgāki par vienu otru dzērāju. Mēs vēl nezinām, ar ko beigsies Trampa un Putina prezidentūras. Pasaules ģeopolitiskā laiva ar karu Ukrainā un tarifiem ir sašūpota pamatīgi, tomēr uzdrošinos apgalvot, ka tā vēl negrasās pilnīgi apgāzties. Vismaz pārējā pasaule (ieskaitot ES un Ķīnu) cenšas ieturēt saprātīgu stabilitāti un neeskalēt situāciju.
Kas notiks tālāk? Ļoti ceru uz ASV politiskās sistēmas spēju analizēt un mācīties no kļūdām. Normālā tradicionālā prezidenta kandidātu atlases procesā Trampam nebūtu nekādu izredžu tikt līdz varas virsotnēm.
Amerikas prezidenta kandidāti parasti ir štatu gubernatori, kas pierādījuši savas vadītāja spējas vai vismaz izauguši no pārstāvju palātas un senatoru rindām. Tas nozīmē, ka tie ir cilvēki, kuru politiskie uzskati un rīcība ir labi zināma un prognozējama, un tā vismaz lielos vilcienos sakrīt ar ASV valdošo politikas pamatstraumi. Kad 2015. gadā starp 17 republikāņu kandidātiem pēkšņi parādījās trīs līdz tam ar politiku pilnīgi nesaistīti personāži (tostarp Tramps), tas izraisīja pārsteigumu politikas ekspertu aprindās par šādu atkāpi no ASV tradicionālā prezidenta kandidātu atlases procesa. Tagad mēs redzam, kādas tālejošas sekas bija (un diemžēl vēl būs) šim republikāņu "eksperimentam". Tātad pirmā mācība amerikāņiem – prezidenta kandidātu atlasē vairs nekādu cilvēku no malas un melno zirdziņu, pat ja tie ir spilgtas personības! Manuprāt, vislabākais ASV prezidenta kandidāts ir piezemēts darba zirgs, kas pierādījis savas spējas gubernatora amatā, sekmīgi vadot štatu. Tā, piemēram, Tims Volcs, Minesotas štata gubernators, kas bija demokrātu viceprezidenta kandidāts nesenajās prezidenta vēlēšanās. Šādi cilvēki vienkārši strādā valsts labā, nemēģinot ik dienas "uzspridzināt pasauli" kā Tramps, lai izlādētu uzkrāto negatīvo enerģiju un apmierinātu savu ego.
Attiecībā uz Krieviju situācija ir sarežģītāka, tomēr ne pilnīgi bezcerīga.
Lai cik vāji, sašķelti un Putina drošības dienestu aģentu piesātināti būtu tā dēvētie Krievijas demokrāti, tomēr viņiem ir samērā vienots skaidrs priekšstats, ka nākotnē Krievijai ir jābūt parlamentārai republikai ar valsts prezidentu kā simbolisku līdera figūru. Vara tad būtu parlamenta vairākuma koalīcijas rokās, kas ieceltu valdību un premjeru, kā tas ir pie mums Latvijā. Šādai Krievijai būtu mazāk iespēju ieslīdēt autoritārismā un diktatūrā, jo nemitīgi sabiedrībā tiktu uzturēta viedokļu dažādība un diskusija. Tomēr, kā Krievija reāli attīstīsies nākotnē, šobrīd nevar pateikt neviens.
Visbeidzot, īsteni demokrātiskās iekārtās prezidentālas republikas ar viena cilvēka (prezidenta) izteikti pārmērīgu varu nemaz nedrīkst pastāvēt. Visām demokrātijām pamatā ir jābūt parlamentārām republikām. Kopš 1990. gada Latvija ir parlamentāra republika un funkcionē normāli, bez pārāk nopietnām krīzes pazīmēm. Lai arī vienu reizi Saeima tika atlaista. Acīmredzami mūsu politiskā sistēma ir mācījusies no pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, kad sīkpartiju parlamentārisms Latvijā sevi diskreditēja, kas noveda pie Ulmaņa apvērsuma un autoritārisma. Vai ASV un arī, piemēram, Francija varētu transformēties no prezidentālas republikas parlamentārisma virzienā, tas šobrīd ir neatbildams jautājums. Katrā ziņā tas nevarētu notikt, neizejot cauri nopietniem politiskiem un konstitucionāliem satricinājumiem.
KONTEKSTS
2022. gada 24. februārī Krievijas diktators Vladimirs Putins deva pavēli iebrukt Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija pierādījumu. Starptautiskā krimināltiesa (SKT) 2023. gada martā izdeva Putina aresta orderi par nelikumīgu ukraiņu bērnu deportāciju no okupētajām teritorijām Ukrainā.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
