Partly cloudy 20.1 °C
S. 24.05
Ilvija, Marlēna, Ziedone
SEKO MUMS
Reklāma
Redziet nu, ko pa 27 gadiem iespējams sastrādāt! “Mājas Viesa” redaktore Dace Terzena pie žurnāla “kopoto rakstu” plaukta a/s “Latvijas Mediji” birojā.
Redziet nu, ko pa 27 gadiem iespējams sastrādāt! “Mājas Viesa” redaktore Dace Terzena pie žurnāla “kopoto rakstu” plaukta a/s “Latvijas Mediji” birojā.
Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Lai nu kādu, bet sprādzienbīstamu Daci, kopā strādājot, vēl neesmu redzējusi, toties raduraksti gan sarunā atklājas, kā teiktu viens mūsu kolēģis, sensacionāli! Ja jautāsit, vai “Mājas Viesim” personu intervijām trūkst, ka pie pašu ļaudīm jāķeras, teikšu – reizi par 27 gadiem ne tikai var, bet vajag, vēl jo vairāk, kad redaktore savam amatam saka “Pietiek!”.

Reklāma

Mūsdienās, kad viedie karjeras konsultanti iesaka ik pa laikam nomainīt darba vietu, Dace “Mājviesī”, kā to paši mēdzam saukt, ir strādājusi pāri mēram. Atzīšos, esmu viņu apbrīnojusi, jo drukāta izdevuma ceļš, sevišķi pēdējos gados, kļūst arvien grambaināks. Taču ko gan stipras sievietes nespēj pavilkt, un ja vēl saglabājusies kāda deva jaunības ideālisma…

Šī vasara Dacei būs atšķirīga no 27 iepriekšējām, kad ne vienmēr sanācis doties normālā atvaļinājumā. Brauks pie viņas ciemiņi, rīkos svinības, ies uz koncertiem un rosīsies arī pa savām puķu dobēm Ķekavas mājā un Ērgļu vasarnīcā. Un tā ir tikai viena daļa no pensionāres Daces turpmākās dzīves plāniņa.

Izskatās, ka tev nebūs kā daļai senioru, kas gaida pensijas gadus, bet, kad pienāk, saprot, ka dzīve kļuvusi garlaicīga, zvana Latvijas Radio 1 un žēlojas, ka viss ir slikti.

To vajadzētu šajā tekstā iepīt – kad kāds cilvēks uzzināja par manu lēmumu, viņš brīdināja – tu zini, ka daudzi cilvēki, kas aiziet pensijā, nolaižas un nodzeras. Tas ir jautājums par disciplīnu un inteliģenci – divas lietas, kas jāievēro ļaudīm, kuriem parādās brīvā laika rezerves. 

Es gribu izbaudīt rītus ar savu kafijas tasi un arī skaistus vakarus. Ko darīt ar dienas atlikušo daļu, zināšu.

Tiesa gan, lēmums nenāca viegli. Pieņēmu to pagājušajā gadā Ērgļu vasaras mājas puķu dārzā. Vienā vārdā pateicu sev – pietiek. Šajā vietā un darbā esmu sevi apliecinājusi neskaitāmos apļos un piegājienos, krājas arī nogurums un stress. Sapratu, ka vēlos piedzīvot, kā liktenis lems, savā dzīvē vairākus laimīgus gadus, kad esmu brīva no grafikiem un nodošanas termiņiem, brīžiem pārāk intensīvas komunikācijas ar ļoti dažādiem cilvēkiem. Gribētu paņemt nost gan atbildības saldmi, gan nastu. Man ir jāprot aiziet laikus, un būs ļoti interesanti ieraudzīt sevi ārpus darba. Par ko ne? Kāpēc nevarētu iepazīt vēl kādu citu Daci?

Vai atcerēties Daci, kas bija nolēmusi studēt žurnālistiku? Tas bija tavs sapnis?

Bija gan sapnis. Mācījos Rīgas 2. vidusskolā un jau pēc 9. klases sāku piedalīties jauno žurnālistu skolā “Noruna”, jo skaidri zināju, ka stāšos žurnālistos. Vienā no laikraksta “Padomju Jaunatne” lappusēm regulāri tika publicēti fragmenti no “Norunas” dalībnieku darbiem, manus publicēja bieži, un vēl honorārus saņēmu.

Ietrāpīju gadā, kad Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē uzņēma grupu ar krievu mācību valodu. Puse bijām latvieši, otra puse – krievi, arī no dažādām PSRS republikām. Krieviski klausījāmies daudzus lekciju kursus.

Reklāma
Reklāma
Ar vīru Arni, dēlu Gustavu un ģimenes mīluli foksterjeru Veksteru.

Žurnālistikas studijas bija liktenīgas arī personīgajā dzīvē, jo kursā satiki savu nākamo dzīvesbiedru Arni Terzenu.

Viņu nevarēja nesatikt. Kursa latviešu daļā studēja četri puiši – Arnis, Egils Zariņš, Edvīns Kamoliņš un Guntis Keisels. Visi labi zināmi Latvijas egregorā. Tā notika – viņš bija smuks puisis…

… un gana temperamentīgs. Tu – smuka meita. Vai mīla no pirmā acu skata?

Mani nedaudz biedēja viņa temperaments, bet notika tas, kam bija jānotiek. Apprecējāmies 1981. gadā, 19 gados man piedzima Gustavs. Pilnīgs neprāts, bet, no šodienas viedokļa raugoties, man ir 18 gadus veca mazmeita Grieta un 13 gadus vecs mazdēls Fricis. Redzu, kā viņi aug gudri, skaisti, pašpietiekami cilvēki, kuriem ielikti labi pamati.

Vai bieži tiekaties?

Šiem laikiem tiekamies samērā bieži, nesen Arnim nosvinējām 65 gadu dzimšanas dienu, kad bija atbraukuši arī mazbērni.

Ar tik lieliem mazbērniem jau var risināt nopietnas runas.

Man liekas, ka ar Grietu mūs saista kas īpašs, kaut kāda pārlaicīga dvēseļu kopība. Atskan zvans – čau, vecomamm, nāku no sporta studijas, par tevi iedomājos un sagribējās piezvanīt. Ko vēl vairāk, kādu ordeni šajā dzīvē varētu vēlēties? Teicu – ai, bērns, neko labāku tu nevarēji pateikt!

Ko Arnis saka, ka sieva iet pensijā?

Viņš mani ir redzējis visādos brīžos, arī tad, kad nobrūk kāds žurnāla materiāls, kuru mehāniski nevar aizstāt ar kādu citu. Ir bijušas reizes, kad pulksten trijos tipogrāfijā jānodod žurnāla makets, bet Numura saruna vēl nav atsūtīta. Sajūta, kā bleķis būtu vēderā, taču neko nevaru atrisināt, tikai psihoterapeita balsī runāt pa tālruni un panākt, lai materiāls būtu. Īsāk sakot, lietas, ko nevar ietekmēt, jāpārvar, taču pēc tam nāk milzīgs atsitiens veselībai. Arī šī ir viena daļa no “Pietiek!”, jo tu nevari būt tikai darbā, pasaules daļa, kas atbildīga par visu, nē, beidzot kādā brīdī jāatbild arī par sevi.

Nereti lasu intervijās, kā darbīgi, karjerā veiksmīgi ļaudis vecumdienās nonāk pie atziņas, ka lielākā vērtība tomēr ir ģimene.

Pēdējā gada laikā daudz ko esmu pārvērtējusi tieši šajā jomā, jo gāju studēt žurnālistiku kā ļoti liela ideāliste, ka ar saviem rakstiem mainīšu lietas, turēšu pasauli uz pleciem. Neteikšu, ka tas nav svarīgi, kad kaut ko sāc, bet šajā dzīves posmā patiešām novērtēju ģimenes spēku, ka man viņi visi ir. 

Jādzīvo šodien un tagad, neskatoties atpakaļ un nemakarējoties pagātnes notikumos, un jāmīl savi cilvēki. Ne jau ar vārdiem un pompozitāti, bet kā to prata mana mamma – vienmēr būt klāt īstajā brīdī, neatņemot otram elpu. 

Prata darīt tā, lai mēs pēc viņas ilgotos un arī dzīvot savu dzīvi. Brīnišķīga īpašība, kuru vēlētos attīstīt sevī.

Ar mammu Annu Latviešu biedrības namā.

Viena no fotogrāfijām, kuru izvēlējies pie šī raksta, ir ar mammu. No sarunām esmu nopratusi, ka tev ar viņu bija īpaši tuvas un sirsnīgas attiecības.

Varbūt šī ir tā reize, kad man jāpastāsta par savu māmiņu, bet vienlaikus es arī riskēju, jo tas ir ļoti dziļš, eksistenciāls jautājums… Mana mamma pēc ģimenes leģendas ir atradenis, uz namdurvju sliekšņa atstāts bērns, ļoti iespējams, ar ebreju asinīm. Viņu pieņēma mani brīnišķīgie vecvecāki Millija un Hermanis Čemi. Joprojām nesaprotu, kā Otrā pasaules kara laikā bijušajā Maskavas forštatē jeb tagadējā Latgales priekšpilsētā blakus žīdu geto, kas atradās tieši pie vecvecāku mājām, ielas otrā pusē, viņiem izdevās nosargāt un paglābt mazo, melnmataino Anniņu. Ja viņu nebūtu, nebūtu ne manis, ne mana brāļa, mūsu bērnus un mazbērnus ieskaitot. Taču neko vairāk par to nevaru pastāstīt, jo, kā daudzās ģimenēs, dzīves laikā par to nerunājām, lai gan daudzi zinājām, ka mamma ir pieņemts bērns. Savā jaunajā ģimenē viņa auga latviskā vidē, gāja Latvijas armijas bērnudārzā, man ir fotogrāfija, kur viņa ir ģērbta latviešu tautas tērpā. Mans vecpaps bija Latvijas armijas pulka orķestra mūziķis, vecāmamma – smalka mājsaimniece. Kad mamma atvadījās no šīs pasaules, teica, ka ar savu pagātni neesot gribējusi mani sāpināt, un man bija līdzīgas sajūtas. Viņa kā raķete uzšāvās debesīs 76 gadu vecumā, atstājot ārkārtīgi dziļu sāpju asti. Tētis aizgāja 69 gados.

Reklāma

Lūk, kāds brīnumains stāsts, par kuru esam vairījušies runāt atklāti, jo cilvēkiem reizēm ir bailes no savām asinīm.

Kas tur ko baidīties?

Mūsu sabiedrība ir ļoti dažāda… Tāpēc šo stāstu līdz šim esmu atlikusi, bet tagad vairs nav ko atlikt.

Kolēģis Andris Tiļļa teiktu – sensacionāli!

Tas ir par maniem vecvecākiem, viņu varonību, jo pat aklajam bija redzams, ka ābols nav no viena koka.

Vai esi līdzīga mammai?

Vizuāli esmu līdzīga viņai, bet domāšanas struktūra un skats uz pasauli nāk no tēva, kurš ir no Jelgavas puses – riktīgs zemgalietis. Manī ir sprādzienbīstams kokteilis. Atceries, man bija žurnālā sleja par to, kā krievi bāžas kultūrā un sportā, kuram tika sarakstīts ļoti daudz komentāru, un viens no tiem – nu paskaties taču uz viņas degunu! Man tagad par to nāk smiekli.

Runājot par saknēm, ir iespēja nosūtīt DNS paraugus uz laboratoriju un saņemt atbildi, kādas asinis tevī plūst.

Kad pagājušajā rudenī ciemojos pie radiem Anglijā, mans brālēns pa mana tēva līniju lepni teica, ka ir veicis gēnu testu, kas uzrādījis viņu par tīru baltieti. Tajā brīdī šo savas mammas izcelsmes stāstu, kuru plašākā radu lokā arī no mana tēva puses tā arī neesam izrunājuši, nepieminēju. Tā nav viegla saruna.

Starp korifejiem tālajos deviņdesmitajos gados. “Lauku Avīzes” dibinātājs Voldemārs Krustiņš sarunā ar Maestro Raimondu Paulu. Dace Terzena klausās, ausās un pieraksta.

Abas esam piedzīvojušas laiku, kad prese kā padomju okupācijas varas ierocis tik pakļauta cenzūrai, kā arī to, ka līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu no cenzūras vairs nevajadzēja baidīties.

Mana pirmā darba vieta bija laikrakstā “Padomju Jaunatne”, jau studiju laikā – skolu nodaļā, pēc tam – komjaunatnes darba nodaļā, kur mani iesēdināja pēc studijām, jo neviens vecais kolēģis tur labprātīgi negāja. Cenzūru jutām ļoti tieši, katru dežuranta un korektora izlasītu lapu ar pneimatisko pastu sūtījām tā saucamajam Glavļitam un izlabotu no tā saņēmām.

Tolaik jaunajiem žurnālistiem nebija daudz izvēļu, ja gribēja palikt Rīgā un strādāt dienas avīzē – vai nu “Cīņa”, vai “Padomju Jaunatne”. Man, tāpat kā pa kārtai arī citu nodaļu kolēģiem, bija jāraksta par komjauniešu sapulcēm un komjauniešiem. Tomēr pašā redakcijā valdīja brīva un bohēmiska atmosfēra, jo visi saprata spēles noteikumus un zināja, kā tā jāspēlē uz āru un ko patiesībā domājām. Kolēģi kultūras nodaļā varēja relatīvi brīvāk caur tēmām par ārzemju kino un kultūras faktiem iedabūt svaigās vēsmas.

Kā nonāci līdz “Mājas Viesim”, kuru ne viens vien mūsu lasītājs vēl atceras kā “Lauku Avīzes” sastāvdaļu?

Uz “Lauku Avīzi” mani uzaicināja Voldemārs Krustiņš, kurš to dibināja pēc savas ierosmes kopā ar Viesturu Serdānu. Tā vēl bija 80. gadu nogale, kad avīzi nevarēja izveidot bez kompartijas atļaujas un ja tajā nebija partijas darba nodaļas. Man bija jāstrādā šajā nodaļā, taču drīz vien tā mums visiem par lielu atvieglojumu tika likvidēta. Krustiņš ļoti drosmīgi rosināja rakstīt par čekas noziegumiem un citiem ļoti sāpīgiem Latvijas vēstures notikumiem, kas izraisīja sprādzienam līdzīgu efektu. Laikraksta tirāžas rekords bija pat vairāk nekā 315 tūkstoši eksemplāru.

Sākotnēji “Mājas Viesis” bija apmēram trīs ceturtdaļu apjomā no avīzes sestdienas numura. Krustiņš gribēja to veidot kā izglītojošu un izklaidējošu lasāmvielu brīvam brīdim ar kultūrvēsturisku piesitienu, bet laika gaitā žurnālam nākuši klāt arī citi akcenti, pietiekami politiski un precīzi pozicionēti. Ap 2002. gadu vadība nolēma, ka “Mājas Viesim” jākļūst par patstāvīgu nedēļas žurnālu. Redakcijā strādāja kādi padsmit cilvēki. Neoficiālā Krustiņa politika bija tāda, ka uz žurnālu viņš pārvirzīja tos, kas īsti nebija piemēroti avīzes ritmam un tempam, taču bez pazeminoša novērtējuma.

Reklāma
Reklāma
"Mājas Viesa” radošā komanda Gata Šļūkas draudzīgā šaržā par godu žurnāla 20. dzimšanas dienai.

Pa šiem gadiem “Mājas Viesis” ir sarucis, īpaši pēc pēdējām pārmaiņām. Esot pie redakcijas stūres, kuras vērtē kā žurnāla stiprās puses un kuras vajadzēja, bet neizdevās, taču vēl varētu pilnveidot?

Vienmēr esmu skaidri redzējusi mūsu stiprās puses, un tie ir raksti par vēsturi. Šeit simtprocentīgi piekrītu “Mājas Viesa” pamatstruktūras veidotājam Krustiņam, jo tas bija viņa redzējums un tā ir bijusi vērtība, kas jāsaglabā arī turpmāk. Vēstures raksti vienmēr ir bijuši arī manā redaktores fokusā, turklāt dažādās izpausmēs – gan par vēsturisku notikumu un personu, kur gribētu pieminēt pēdējos gados piepulcējošos Natāliju Ketneri ar ļoti labu seriālu “Latviešu sapņotāji”, atklājot izcilus ļaudis, kas piemirsušies vai palikuši ēnā, gan arī kultūrvēstures raksti, kurus ir veidojis Andris Tiļļa par Rīgas un citu pilsētu apkaimēm. Arī tavi raksti par atjaunotajām mājām, kur parādās tik daudz vēstures un likteņu. Tā ir žurnāla stiprā puse, kas izpelnījusies lielu lasītāju ievērību, ko rāda soctīkli. “Mājas Viesī” ir kvalitatīvas un spēcīgas Numura sarunas gan tavā interpretācijā, gan kolēģu Vitas Kraujas un Zigmunda Bekmaņa skatījumā. Katram ir savs piesitiens, un labi, ka tā. Citātu veidā tās parādās arī citās informatīvajās platformās.

Vairāk spēka un resursu būtu jāiegulda izpētes rakstos. Līdz šim dažādu cēloņu un iemeslu pēc bijām koncentrējušies uz sociālu tematiku, bet šajā laikā vairāk liktu akcentu uz sociāli politiskiem rakstiem un arī asu, precīzu politisku vērojumu. To varētu novēlēt īstenot amata pārņēmējam Kasparam Odiņam.

Kā skaidrotu, ka ir krities žurnālistu amata prestižs, mūs mēdz saukt pat par “žurnaļugām”. Kāpēc tā noticis?

Globāli ir mainījusies mediju sistēma, informācijas uztvere un līdz ar to arī žurnālista vieta sabiedrībā. Šodien gandrīz katrs var būt žurnālists vai medijs – uztaisi savu blogu vai uzkāp uz kādas augstākas čupas sociālajos tīklos un jau būsi medijs. Sabiedrības apziņā, domājot plašākā nozīmē, vienā kaudzē ir sajukuši kvalitatīvie mediji un informācijas avoti ar ļoti apšaubāmām informatīvajām platformām un avotiem, līdz ar to nekvalitatīvās informācijas masa krietni pārsniedz kvalitatīvo un secinājumus bieži vien izdara pēc nekvalitatīvās. Un tos vairs īsti neprot nošķirt, kas ir tā saucamā mediju pratība, par kuru daudz runā, bet kura praksē kļūst aizvien sliktāka, arī tāpēc, ka sabiedrībā mazinās drukāto mediju loma. Protams, daudz kas tiek pārcelts uz digitālo pasauli, bet pati lasīšanas kultūra ir mainījusies. 

Kvalitatīvam drukātajam medijam būtu nepieciešama kvalitatīva teksta uztveršanas kultūra – lineārā lasīšana, secīga teksta uztvere utt. Tā zūd katastrofālā ātrumā. 

Cik daudz ir to, kas izlasa nopietnas un garas intervijas kādā portālā? Vairāk kļūstam par virsrakstu lasītājiem, cenšamies trīs rindās uztvert lietas būtību un jau skrienam tālāk.

Dvēseles krēslas brīžos esmu domājusi, vai vēlreiz izvēlētos studēt žurnālistiku? Ļoti šaubos.

Ko teiktu jaunam cilvēkam, kurš līdzīgi kā tu savulaik arī tagad sapņo ar saviem rakstiem darīt pasauli labāku?

Man patiešām sirds sāp un dreb par Latviju, mūsu nākotni. 

Ja būtu sava žurnālistikas ceļa sākumā, visjēdzīgākā liktos tā vieta, kur varētu atklāt politiķu patiesos nodomus, 

viņu patieso attieksmi pret Latviju, spējas stiprināt valsti, vārdu sakot, ko tagad nepietiekami dara mūsu žurnālistika kopumā un īpaši priekšvēlēšanu laikā. Lai mēs nenokļūtu neliešu un nodevēju rokās un kā sabiedrība nenonāktu auzās ar savām izvēlēm – to uzskatītu par visaugstāko žurnālistikas uzdevumu.

Ko saki, kad žurnālisti pārlieku aizraujas ar objektivitāti un neitralitāti, kad skaidri redzams, ka jautājums skar valsts pastāvēšanu, tās pamatus?

Ir sarkanās līnijas, kad arī sabiedriskais medijs nevar palikt nosacīti neitrāls, ja ir runa par Latvijas valstiskajām interesēm, par mūsu nākotni, latviešu valodu, drošību, morālām vērtībām, kas atspoguļojas arī ekonomikā un visās lietās, kā veidojam savas valsts saimniecību. Arī šī joma nav atrauta no morāles, īpaši šodien, kad jūtam Krievijas ietekmi, nevar palikt neitrāls, asums jāuztur visu laiku un jābūt principiālam. Jāsaka, ka tieši “Latvijas Avīzē” vairāku mūsu kolēģu veikumā šo principialitāti un stāju redzu un jūtu. Arī “Mājas Viesa” materiālos, kas skar gan mūsu valsts vēsturi, gan arī šodienas pasaules politiku, mēs ļoti skaidri formulējam pamatvērtības. Žurnālistikā vajadzētu vairāk resursu, lai dažādi glumi ļaudis nenokļūtu pie varas, tiktu apturēti un atmaskoti.

Izcilā karikatūru meistara Ērika Oša zīmēts ekslibris kā dāvana Dacei dzimšanas dienā.

Redzu, ka tavs ideālisms joprojām ir dzīvs, un tas ir labi! Kad vairs nevajadzēs plānot, organizēt, sarunāt, rediģēt, rēķināt utt., vai nebūs tā savādi?

Atzīstu, ir darba atkarība, asinsritē – žurnāla un darba cikliskums, mana dzīve ar to ir caurausta, un tagad pa pavedienam vien tā jālaiž vaļā.

Neesmu vēl pajautājusi, kā tik ilgi varēji izturēt vienā amatā, vai dažubrīd nebija piegriezies?

Pilnīgi noteikti bija tāpēc, ka katru gadu ir Lieldienas, Jāņi, Ziemassvētki un vienmēr jādomā, kā tu vēl varētu paskatīties uz šo lietu. Tas attiecas uz jebkuru rubriku – kādi tikai temati nav pētīti un aprakstīti!

Atceros, ka gandrīz par jebkuru ierosinātu, kā man šķita, jaunumu teici – jā, ļoti labi, tas jau mums ir bijis.

Tas ir tāpat kā dzīve, kas kā upe plūst savos krastos, bet tie krasti vienmēr mainās. Kā gadalaiki – atnāks pavasaris, bet tas ir jauns pavasaris.

Un šī vasara tev būs pavisam atšķirīga!

Tomēr negribētos tēlot optimismā lēkājošu pensionāri, jo man ir arī ļoti daudz eksistenciālu pārdomu, kurām vajadzīgs laiks.

Dace Terzena

žurnāla “Mājas Viesis” redaktore

  • Beigusi Rīgas 2. vidusskolu.
  • Žurnālistiku studējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļā.
  • Strādājusi laikrakstā “Padomju Jaunatne”.
  • No 1999. gada līdz 2026. gada 29. maijam strādā par žurnāla “Mājas Viesis” redaktori.
  • Vaļasprieki – angļu valodas kursi, dārzkopība, literatūra.
  • Laulībā ar Arni Terzenu. Mamma dēlam Gustavam un vecāmamma mazmeitai Grietai un mazdēlam Fricim.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem, Threads vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Nedēļas abonements

Fokusā – tas, kas interesē tieši tevi. Izvēlies savus autorus, tēmas vai sadaļas un lasi pēc saviem noteikumiem.

10 raksti tikai par 0,50 €

  • Fiksēta cena par noteiktu rakstu skaitu
  • Lasi, kad vēlies – bez termiņa stresa
  • Iespēja jebkurā brīdī iegādāties papildu rakstus

Izvēlies brīvību lasīt to, kas tev patiešām svarīgs šeit.

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

  • Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
  • Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
  • Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
  • Gata Šļūkas karikatūru
  • Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu

 

Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
MĀJA ĢIMENE
Reklāma