Aktuālā diskusija: Vai aiz robežas — Igaunijā un Lietuvā, kultūras zāle tiešām ir zaļāka?

Neraugoties uz priekšstatu, ka tuvākajos kaimiņos Igaunijā un Lietuvā kultūras cilvēku dzīve ir piena upe ķīseļa krastos, arī tur netrūkst līdzīgu problēmu kā Latvijā. Šoreiz – skatījums no reģioniem.

Ne mazums dzirdēts, ka mūsu kaimiņvalstīs – Igaunijā un Lietuvā – ir staltākas būves un augstāks esot arī vispārējais un specifiski – kultūras jomā strādājošo – dzīves līmenis. Uzrunājot trīs lauku reģionu pārstāvjus no katras valsts, kopīgā diskusijā "Kultūrzīmes" noskaidroja, vai tā liekas arī pašiem igauņiem un lietuviešiem.

Viedokļus pauda Igaunijas Muhu muzeja vadītājs MĒLIS MEREĒRS, Rietumviru aprinķa Veike-Mārjas pagasta vecākais INDREKS KESKILS un Tartu apriņķa Rongu bibliotēkas vadītājs MARTINS JERVS. Savukārt Lietuvas pārstāvji bija Alitas pilsētas teātra direktore INESA PILVELITE, Jonišķu rajona Plikišķu bibliotekāre AUŠRA KRIŠČUNIENE un Utenas Novadpētniecības muzeja direktore JOLITA BUČELIENE.

Pasākumu apmeklējums – nestabils

Vai reģionos kultūras pasākumiem pietiek publikas, vai zāles ir pilnas?

Inesa Pilvelite.

Foto: No personiskā arhīva

Inesa Pilvelite (Lietuva): Jā, uzskatu, ka mūsu izrādes ikreiz skatās pietiekami liela auditorija, jo strādājam ne tikai savās mājās, bet arī aktīvi dodamies viesizrādēs pa visu Lietuvu, piedalāmies dažādos projektos un kopumā sniedzam ievērojamu izrāžu skaitu.

Indreks Keskils (Igaunija): Apmeklējums ir atkarīgs no situācijas. Piemēram, pagājušajā nedēļā notika mūsu sieviešu kora 25. gadadiena un Veike-Mārjas kultūras nams bija cilvēku pārpilns. Savukārt reizumis ierodas vien daži klausītāji, lai gan uzstāties atbraukuši pietiekami interesanti mākslinieki. Pasākumu apmeklējums ir ļoti nestabils, un rīkotājiem šī problēma sagādā raizes. Parasti apmeklētāju skaits tik tiešām nav liels, un, šai lejupslīdei aizsākoties Covid-19 laikā, tagad ir ļoti grūti cilvēkus motivēt pulcēties. Tomēr – esam diezgan lepni, ka mūsu pagastā darbojas četras teātra trupas. Turklāt – viņi no biļešu ieņēmumiem sevi pilnībā uztur paši, pagasts vien dod telpas mēģinājumiem.

Algās – leiputrijas nav

Latvijā zināma statistika, ka gan Igaunijā, gan Lietuvā strādājošiem ir lielākas vidējās algas. Vai tas sakāms arī par kultūras jomas pārstāvjiem lauku reģionos?

Indreks Keskils.

Foto: No personiskā arhīva

Indreks Keskils (Igaunija): Tas vērtējams diezgan atšķirīgi, jo Igaunijā vidējā alga tiek mērīta, kopā ņemot lielās pilsētas un laukus, un tāpēc aprēķināta kā 1900 eiro. Vienlaikus – Veike-Mārjas pagasta bibliotēkas vai kultūras nama darbinieka alga ir ap 1200 līdz 1500 eiro, tātad – zemāka par vidējo atalgojumu valstī.

Mūsu pagastā dzīvo 5500 iedzīvotāju un ļoti būtiski domāt uz priekšu – kā izdzīvot, lai gados jaunie neaizietu dzīvot un strādāt uz lielajām pilsētām. Sadarbojamies ar Smiltenes pašvaldību un zinām, ka gluži tādas pašas problēmas ir arī Latvijā. Protams, mums visiem patiktu, lai dzīvē notiktu augšupeja un ka tā kļūtu arvien ērtāka, bet mūsdienu apstākļos liela daļa iespējamā kultūras finansējuma tiek novirzīts valsts aizsardzībai. Mūsu valsts šim nolūkam ņem arī aizņēmumus. Jā, līdzīgi kā Lietuvā, pastāv zināma iespēja, ka arī Igaunijas kultūras cilvēki sāktu protestus, bet – valsts nauda rodas no iedzīvotāju samaksātajiem nodokļiem, kuri, pēc daudzu domām, jau tā ir pārāk apjomīgi. Diemžēl jāteic, ka salīdzinājumā ar valsts aizsardzību, izglītību un sociālo sfēru kultūra nav prioritāte, jau gadiem ilgi kultūras iestādēm piešķirtais finansējums būtiski nav mainījies, turpretī izmaksas ir tikai kāpušas.

Martins Jervs.

Foto: No personiskā arhīva

Martins Jervs (Igaunija): Šis ir ļoti sarežģīts un daudz diskutēts jautājums. Šobrīd Igaunijas bibliotēku sistēmā notiek lielas pārmaiņas, un, lai gan jāuzslavē valsts pārvalde, ka līdz šim vienmēr atradies finansējums bibliotēku krājumu papildināšanai, vēl nav pilnībā skaidrs, kā valsts bibliotēkas atbalstīs nākotnē. Tajā pašā laikā, runājot par atalgojumu, Igaunijā publiskās bibliotēkas ir vietējās pašvaldības pakļautībā un to finansējums atkarīgs no pašvaldības, nevis valsts. Tomēr, kaut arī pašvaldībām neapšaubāmi ir daudz un dažādi finanšu slogi, algas tomēr būtu jāuzlabo, jo pašlaik bibliotekāra alga ir zem vidējās algas rādītājiem.

Jolita Bučeliene.

Foto: No personiskā arhīva

Jolita Bučeliene (Lietuva): Arī Lietuvā muzeja darbinieks joprojām saņem aptuveni par 300–400 eiro zemāku algu nekā valstī vidēji.

Finansējums – no dažādiem avotiem

Vai kultūras iestāde var izdzīvot no pieejamajiem un piešķirtajiem finanšu līdzekļiem? Vai jūtat atbalstu no valsts kultūrpolitikas?

Inesa Pilvelite (Lietuva): Mūsu teātris pastāv jau 35 gadus, un mūsu finansējuma avoti ir dažādi: pilsētas pašvaldība, pašu ienākumi, pieejamais Lietuvas un ES projektu finansējums, kā arī uzņēmumu atbalsts. Mums ir jāpaliek radošiem, arī finansiāli nodrošinot sev stabilitāti. Ar izrādēm paši varam nopelnīt aptuveni piekto daļu no nepieciešamā.

Tiešu valsts atbalstu nesaņemam, jo ​​neesam pakļauti Kultūras ministrijai. Tomēr izmantojam dažādus finansēšanas mehānismus – Lietuvas Kultūras padomes finansējumu, Kultūras pases programmu, Tūkstošgades skolu programmu –, kā arī piedalāmies un uzvaram arī citos konkursos, tāpēc varu teikt, ka valsts atbalsts noteikti ir jūtams.

Mēlis Mereērs.

Foto: No personiskā arhīva

Mēlis Mereērs (Igaunija): Muhu muzeju 2025. gadā apmeklēja nedaudz vairāk par 10 000 apmeklētāju. Mūsu mērķis gan bija sagaidīt līdz pat 12 000 viesu, tomēr ar rezultātu esam apmierināti, jo plānotais ieņēmumu plāns tika izpildīts. Pilnas cenas ieejas biļete maksā septiņus eiro, iespējamas arī dažādas atlaides. Apmēram 50% mūsu apmeklētāju ir ārzemnieki, pārējie nāk no Igaunijas. Mūsu muzejam ir divi virzieni – pirmkārt, iepazīstināt ārvalstu apmeklētājus ar Muhu salu un, otrkārt, mūsu salas iedzīvotājiem organizēt izstādes, lekcijas, seminārus par mūsu dzimtās salas vēsturi un kultūru.

Muzejs sevi finansē no trim avotiem – valsts darbības atbalsta, muzeja biļešu ieņēmumiem, kas ir aptuveni trešā daļa no kopējā budžeta, un muzeja īpašnieka – vietējās pašvaldības – finansējuma.

Jolita Bučeliene (Lietuva): Utenas Novadpētniecības muzeju kopā ar tā piecām nodaļām dibināja rajona pašvaldība, un spēcīgu pašvaldības atbalstu jūtam joprojām, nepieciešamākajiem darbiem vienmēr finansējums tiek saņemts.

Tomēr – muzejs var izdzīvot, bet – vai tas ir pietiekami labā stāvoklī? Lai muzeju padarītu pievilcīgāku, būtu nepieciešams vairāk līdzekļu, īpaši, ja vēlamies to modernizēt un papildināt ar virtuālo realitāti, kas mūsdienās cilvēkiem ir īpaši pievilcīga. Taču – jācenšas strādāt ar esošajiem resursiem vai izmantot projektu aktivitātes.

Radošuma, empātijas un kritiskās domāšanas sardzē

Kādēļ lauku reģionos ir būtiski saglabāt kultūras iestādes un rīkot kultūras pasākumus, kuri, iespējams, pat neatmaksājas?

Martins Jervs (Igaunija): Tas ir svarīgi, lai radītu un veicinātu kopienas garu un saliedētību. Lai iedzīvotāji saprastu, ka katrs pats var mainīt dzīvi savā kopienā, ja vien tajā aktīvi piedalās, un ka katra rīcība un pat neliela mēroga uzņēmējdarbība var nest pārmaiņas kopienā.

Aušra Kriščuniene (Lietuva): Kultūras iestāde, tostarp bibliotēka, lauku apvidū visām iedzīvotāju vecuma grupām ir nozīmīgs kultūras centrs, kur var ne tikai izvēlēties grāmatas, lasīt periodiskos izdevumus, bet arī rīkot dažādus pasākumus – izglītojošas apmācības, filmu seansus, tikšanās ar rakstniekiem, izstādes. Tādā veidā tiek mazināta sociālā atstumtība, iedzīvotājiem ir iespēja piedalīties dažādās aktivitātēs savā apkārtnē, notiek pieaugušo un bērnu neformālā izglītība. Mēs tiecamies veicināt, saglabāt un attīstīt valsts kultūru, nodrošināt kultūras pieejamību visiem iedzīvotājiem un stiprināt nacionālo identitāti.

Inesa Pilvelite (Lietuva): Reģionālais teātris palīdz bērniem un jauniešiem atklāt radošumu, empātiju un kritisko domāšanu – īpašības, kas mūsdienu pasaulē ir īpaši svarīgas. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai bērniem jau no mazotnes būtu iespēja piedzīvot augstas kvalitātes kultūras iestudējumus, ko valsts teātri, reti uzstājoties reģionos, ne vienmēr var nodrošināt. Kultūras pasākumi saved cilvēkus kopā, mazina sociālo izolāciju un piedāvā iedvesmu, atjaunošanos un pozitīvu enerģiju – tas viss mazākām kopienām ir īpaši vērtīgi. Teātris arvien vairāk pēta kolektīvo atmiņu un varas dinamiku – tēmas, kas aktuālo notikumu kontekstā Eiropā kļuvušas īpaši aktuālas. Skatuve plaši pievēršas arī ķermeņa kultūrai, dzimumidentitātei un sociālajai vienlīdzībai. Mēs pievēršam lielu uzmanību jaunajai auditorijai, tāpēc teātris arvien vairāk iesaistās mobinga, brīvības un identitātes meklējumu tēmās, ciešu attiecību nozīmē un saitēs, ko veidojam ar citiem. Vēl viens svarīgs virziens, tādējādi paplašinot teātra pieejamību un ietekmi, ir sensorais teātris, kas ļauj mums iekļaut tēmas, kas aktuālas cilvēkiem ar dažādiem neirolingvistiskiem traucējumiem.

Latvijā diriģenti un dziedātāji reizēm netiek uz mēģinājumiem, jo nevar izbraukt dubļu pilnos lauku ceļus…

Indreks Keskils (Igaunija): Tā ir viena no lielākajām problēmām katrā vietējā pašvaldībā. Ceļu uzturēšanai vajadzētu divreiz vairāk naudas, nekā to varam ieguldīt pašlaik. Saņemam daudz sūdzību, bet, cik zinu, uz koru mēģinājumiem tomēr tiek visi. Laikam jau kultūra un kopā būšana ir spēcīgāks dzinulis nekā iespējamas bedres uz ceļiem.

Kultūra Igaunijā un Lietuvā: galvenie fakti

IGAUNIJA

• Pēc Igaunijas statistikas pārvaldes datiem, 2024. gadā 79% iedzīvotāju regulāri piedalījušies vai apmeklējuši kultūras notikumus, 34% lietojuši bibliotēku pakalpojumus, 40% apmeklējuši teātru izrādes un 47% koncertus.
• Igaunijā darbojas 170 muzeji, no kuriem četri ir tiešā valsts pārvaldījumā.
• Valsts iedzīvotājiem un arī viesiem pieejamas 467 publiskās bibliotēkas un 90 to filiāles.

LIETUVA

• Pēc Lietuvas statistikas pārvaldes datiem, 2024. gadā 71% iedzīvotāju apmeklējuši vietas, kas saistītas ar kultūras un vēsturisko mantojumu, 47% bijuši iesaistīti radošā vai kultūras jomas darbībā. 62% iedzīvotāju augsti novērtējuši valsts, pašvaldību un privāto kultūras profesionāļu radītos kultūras notikumus. 31% lietuviešu apmeklējuši bibliotēkas un 60% – muzejus.
• Lietuvā darbojas 1240 bibliotēku, un no tām teju tūkstotis atrodas lauku reģionos.

Kodols

• Ikviens sarunas dalībnieks atzina: lai kultūras joma pastāvētu un attīstītos, pieejamajam finansējumam vajadzētu būt daudz lielākam.
• Tiesa, gluži tāpat kā Latvijā, arī Lietuvā un Igaunijā ir dažādas – bagātākas un trūcīgākas – pašvaldības, tāpēc arī bagātākas un trūcīgākas kultūras iestādes.