Dziesmu svētki — lieliski, tomēr ar principiālām problēmām

Konferencē "Darīt radot un radīt darot" viņnedēļ, atskatoties uz XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, tie tika izvērtēti no tradīcijas un laikmetīguma viedokļa un arī kā ceļamaize uz XIV skolēnu svētkiem 2030. gadā

Dominējošā atziņa – ka pēc desmit gadu pārtraukuma šovasar notikušie svētki, iesaistot gandrīz 38 000 dalībnieku, bija patiešām mākslinieciski augstvērtīgi visos koncertos un saskaņoti ar jaunatnes interesēm un vēlmēm. Noslēguma koncerts "Te-Aust" pierādīja, ka taisnība tā mākslinieciskajam vadītājam Edgaram Vītolam – latviska patriotisma tajā nebija par daudz (ja nu vienīgi, manuprāt, solistiem ierādītā loma bija mazliet par lielu) un tieši patriotiskās dziesmas aizkustināja visvairāk. Var piekrist arī diriģenta teiktajam, ka skolēnu iemīļotais "Dumpinieku popūrijs" ar piesauktajiem dzejnieku vārdiem var kalpot ne vienai vien Latvijas vēstures stundai.

Trauksmes zvani

Bet, lai sasniegtu šādu māksliniecisko līmeni, ir ieguldīts pamatīgs pedagogu, kolektīvu vadītāju un skolotāju darbs. Viņiem daudzkārt tika teikts milzu paldies. Tomēr aptaujas liecina par gadu desmitu sāpi. 42% aptaujāto Dziesmu svētku dalībnieku par vienu no izaicinājumiem nākotnē uzlūko pedagogu nepietiekamo atalgojumu. Paaudze, kura gandarījuma dēļ daudz ko piecieta, iet mazumā, un pedagogu sāk trūkt. Piemēram, deju ansambļu vadītāju vidējais vecums šobrīd ir 50 gadi. Izglītības un zinātnes ministre Dace Melbārde konferencē sacīja: "Mums vajadzētu censties panākt, lai Mūzikas akadēmijas absolventi paralēli savam darbam kaut dažas stundas nedēļā veltītu kādam korim, folkloras ansamblim..." Tajā pašā laikā pirms svētkiem uzvirmoja idejas par finansējuma apcirpšanu. Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomniece kultūras un izglītības jautājumos Ināra Dundure "Kultūrzīmēm" teica: "Finanšu ministrijā bija radusies vēlme samazināt līdzekļus interešu izglītībai, un Kultūras ministrijā jau bija iezīmēts grieziens profesionālās ievirzes mūzikas un mākslas skolām. Vai mēs vēlamies segregētu sabiedrību? Vai arī tomēr gribam, lai kori skolā vai mūzikas skolu būtu iespēja apmeklēt dažādu maciņu biezuma ģimeņu bērniem? Tieši interešu izglītība un mūzikas skolas ir Dziesmu svētku avots, tāpēc atmaksājas katrs te ieguldītais eiro... Bija jāzvana trauksmes zvani. Jutos patiesi gandarīta, kad tieši pirms svētku gājiena pie manis pienāca kultūras ministre Agnese Lāce un teica – finansējums ir saglabāts... Mums visu laiku jābūt šī finansējuma sardzē!" Bet vai Dziesmu svētkiem nevajadzētu būt nevis finansējuma saglabāšanas, bet gan palielināšanas iemeslam?

LPS padomniece kultūras un izglītības jautājumos Ināra Dundure.

Foto: Lita Millere/LETA

Taisai Arumai, kura ilgus gadus vadījusi Limbažu novada deju ansambli "Katvari", ir teju 86 gadi. Dejā nostrādājusi sešdesmit gadus. Tikai pēdējos divus atļāvusi sev atvilkt elpu un priecājas, ka šos svētkus varējusi izbaudīt deju virsvadītājas statusā. Vaicāta, vai interešu izglītības jomā strādājošo atalgojums kaut cik tiek līdzi inflācijai un arvien kāpjošai dzīves dārdzībai, viņa atteica: "Pēdējos desmit gados varbūt mainījies tik, cik melns aiz naga... Bet šie cilvēki jau nestrādā, lai pelnītu. Kaut kā to naudiņu sakasa... Deju kolektīvu vadītāji ir ārkārtīgi lieli darba zirgi. Mācīt bērniem deju – tā ir visa viņu dzīve..."

Visu dzīvi interešu izglītībā nostrādājusi arī tagadējā pedagoģe Rīgas 6. vidusskolā, pūtēju orķestru koncerta "Tā radās skaņa" koncepcijas autore Ilze Līviņa. Iepriekš gandrīz trīsdesmit gadus viņa Alūksnē vadījusi vidējās paaudzes deju kolektīvu, turpat kopā ar vīru Sondoru Līviņu – Alūksnes pūtēju orķestri: "Ar gadiem mūsu atalgojums ir uzlabojies, taču tas joprojām nav konkurētspējīgs. Te gan daudz kas atkarīgs no pašvaldības, skolas. Esmu novērojusi – visi priecājas par kultūras sniegto baudījumu, bet, kad vajag atbalstu, šī joma paliek pēdējā."

Piekrītu Edgaram Vītolam, ka uz finansējuma avotiem vajag lūkoties plašāk, izkāpjot ārpus tradicionālā domāšanas rāmja: 

"Ja reiz kopkorī "Latvija! Latvija!" sauc arī tur dziedošie poļu, krievu, igauņu un citu mazākuma tautību bērni, tad tā izpaužas tā patiesākā integrācija!"

(Arī Dace Melbārde dalījās priekā par svētkos dzirdētajiem ukraiņu bērniem, kas apguvuši latviešu valodu atšķirībā no tiem, kam tas nav izdevies piecdesmit gados.) Vai tas nav pamatojums, lai interešu izglītībai pasmeltos arī no Sabiedrības integrācijas fonda? Un, ja ielūkojamies Dziesmu svētkos kā nacionālās identitātes stiprinātājā, tad varbūt tiem varētu atvēlēt kādu nulle, komats, nulle, nulle... vienu procentu no pamatīgā aizsardzības budžeta?

Svētkos pirmoreiz

Kā sacīja Valsts izglītības attīstības aģentūras Sadarbības projektu departamenta direktore Agra Bērziņa, kurai šie bija jau sestie Skolu jaunatnes dziesmu svētki, daudz kas tajos notika pirmoreiz un ir nododams kā ceļamaize nākamajiem svētkiem. Pirmoreiz uzstājās apvienotais simfoniskais orķestris. Kokļu mūzikas koncerts pirmo reizi notika Dailes teātrī, kokles skanēja arī Vērmanes dārzā un Sv. Magdalēnas baznīcā. Lepojamies ar pūtēju orķestru varenību, no mums šajā ziņā var pamācīties kaimiņi Lietuvā un Igaunijā. Īpašs notikums – akordeona mūzikas koncerts. Kā paneļdiskusijā sacīja divu svētku dalībnieku mamma, operdziedātāja Kristīne Zadovska, viņas dēlam Ādamam iespēja spēlēt akordeonu svētku koncertā bijusi kā milzīgs pasaules notikums, tāpat kā meitai Magdalēnai – būt kopā ar citiem īpašu vajadzību bērniem... "Nezinu, kam, laikam Ingai (svētku Rīcības komitejas vadītājai Ingai Vasiļjevai) paldies par šo..." sacīja dziedātāja. Aizraujoša bija bērnu radīto tērpu parāde Madaras Botmanes režijā uz VEF Kultūras pils skatuves, unikāls bija Eiropas bērnu koris, dodot iespēju diasporas bērniem būt latviešu valodas vidē, Rīgas ielās svētkus piepildīja arī folkloras kopas... Paula Urbanoviča, Rīgā dzīvojošā folkloriste no Liepājas, muzicē pat divās folkloras kopās – "Ķocī" Liepājā un "Koklē" Rīgā: 

"Man pašai vislieliskākais emocionālais piedzīvojums bija folkloras laureātu koncerts VEF Kultūras pilī. Mēs tam gatavojāmies gadu, tur uzstājās labākie no visiem novadiem un arī mēs paši... 

Tik daudzi instrumenti, nedzirdētas dziesmas, fantastisks koncerts!"

Ko darīt ar lielāko deju laukumu?

Skaistiem rakstiem piepildītā deju lieluzvedumā Daugavas stadionā liels izaicinājums bija scenogrāfija. Ar Daugavas stadionu diemžēl saistās lielākā un patiesībā vienīgā svētku neveiksme. Negaisa dēļ vienu koncertu nenodejoja līdz galam. Kā sacīja Inga Vasiļjeva, ir jāizvērtē deju laukuma kvalitāte, jādomā par deju apaviem lietus laikā (neiztika bez lūzumiem) un jāpievērš lielāka uzmanība negaisa prognozēm. Bet, vai tomēr milzīgu darbu ieguldījušie skolēni un pedagogi nebija pelnījuši lielāku atklātību par secinājumu "elektrības padeves pārrāvums un slidenais deju laukums"? Jo vairāk tādēļ, ka Daugavas stadionā vienmēr dejos zem klajas debess.

Kā atrast kompromisu biļešu politikā?

Nedaudz dīvaini izklausās svētku rīkotāju atzinums, ka negaidīts bijis lielais biļešu pieprasījums. 30% konferences dalībnieku nobalsoja par to, ka nākotnē bērnu vecākiem jādod priekšroka biļešu iegādē uz Noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumu Mežaparkā. Tiesa, svētku dalībniekiem bija iespēja to noskatīties par brīvu, kas ir lieliski, taču, kā saprotams, tas neattiecas uz viņu mammām, tētiem, vecvecākiem, brāļiem un māsām, kas piecu gadu garumā ar savu automašīnu ved uz mēģinājumiem, mazgā un gludina tērpus... Vērā ņemama ir doma, ka derētu veikt pētījumu, cik daudz savu personisko līdzekļu piecos gados iztērē vecāki, lai viņu bērns iemīlētu dziesmu un deju un viņam būtu iespēja svētkiem gatavoties. Kaut arī tā šķiet neiespējamā misija, tomēr jāmeklē saprātīgs kompromiss starp vecāku (un arī viņu bērnu, kam svarīgi zināt, ka skatītājos starp tūkstošiem ir arī viņu tēti un mammas!) interesēm un sabiedrību kopumā. Svētku dalībnieki un viņu vecāki būtu pelnījuši arī priekšrocības deju lieluzveduma apmeklējumā. Protams, bija daudz bezmaksas pasākumu, svētku sajūtu varēja izbaudīt, kaut vai tikai paejoties pa Rīgas ielām, taču nez vai novadu ļaudis tādēļ var atļauties braukt uz galvaspilsētu. Viņiem atliek televīzija. Tās adresē izskanēja pamatots pārmetums, ka, pārraidot svētku gājienu, kas notika divās plūsmās un līdz ar to prasīja mazāk laika, neparādīja un nenosauca visus dalībniekus. 

Vērā ņemams ir arī ieteikums organizēt svētku nedēļu tā, lai katram dalībniekam viena diena būtu brīva, kurā izbaudīt svētkus, piedzīvot koncertus, kuros pats nepiedalās. 

Zināms izaicinājums bijis tas, ka vienā skolā mitinājās gan vismazākie, gan vidusskolēni, kuri bija neapmierināti, ka jau desmitos vakarā naktsmītņu durvis slēdz. Tas gan atkarīgs no pašu novada koordinatora un sadarbības ar skolas personālu. Piemēram, Cēsu novada dejotājiem šajā ziņā ar naktsmītni Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā veicās, jo, kā sacīja koordinators Uldis Blīgzna, pats bijis dejotājs, vecākie skolēni ir jau pieauguši cilvēki, kam arī vēlākā stundā var ļaut izbaudīt naksnīgo Rīgu.

Ļoti svarīgi, lai ceļā no naktsmītnēm uz koncertu un mēģinājumu vietām paietu pēc iespējas mazāk laika. Tāpēc Inga Vasiļjeva priecājās, ka pirmoreiz izdevies panākt, lai Ministru kabinets veic izmaiņas ceļu satiksmes noteikumos: Dziesmu svētku laikā dalībnieku autobusi drīkst braukt Rīgas sabiedriskā transporta joslās un nav jātērē lieks laiks, lavierējot starp privātajām automašīnām: "Tas ir būtisks uzlabojums, kas paliks spēkā uz visiem turpmākajiem Dziesmu svētkiem."

Svētku rīkotāji uzslavējami arī par to, ka mākslinieciskā kvalitāte panākta bez bērnu un jauniešu pārslodzes ar pārlieku garām mēģinājumu stundām. Bija arī atļauts uz mēģinājumiem ņemt līdzi noteiktu produktu mazās uzkodas, pudeli ar ūdeni, īpašs jaunievedums – klusuma telpas dalībniekiem. Domājot par vecāko koncerta apmeklētāju labbūtību, Mežaparkā bija organizēts atbalsta transports. Daudz no šo svētku pieredzes ir vērts nodot Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem, kas notiks 2028. gada vasarā un kuros kopā ar jauniešiem un cilvēkiem spēka gados piedalās arī seniori, par kuru labsajūtu jādomā tikpat daudz kā par skolēnu svētku dalībnieku labbūtību šovasar.

Viedokļi par vienoto modeli

Arī tādēļ jau krietnu laiku runā par vienotu Dziesmu svētku vadības institūciju. Inga Vasiļjeva, kurai ir pieredze gan vispārējo, gan skolēnu svētku rīkošanā, ir pārliecināta, ka desmit, piecpadsmit gadu perspektīvā pie tā nonāks:

"Cik man zināms, šis jautājums ir valdības dienaskārtībā, tās deklarācijā ir noteikta virzība uz apvienoto svētku rīkošanas biroju, bet izlemšana tika atlikta uz laiku pēc šiem svētkiem. Es kopumā uz šo ideju skatos pozitīvi, bet tā būtiskākā atšķirība ir: Nacionālais kultūras centrs, organizējot vispārējos svētkus, strādā ar pieaugušiem cilvēkiem, savukārt skolu jaunatnes svētku pamats veidojas izglītības sistēmā, skolās, šo svētku rīkošana ir ļoti cieši sasaistīta ar ikdienas mācību procesu, arī ar ikdienas koordināciju. Skolēnu svētkiem ir citi pašvaldību koordinatori nekā vispārējiem, pašvaldībās ir citi atbildīgie... Un tā ir ļoti, ļoti trausla līnija, kuru rūpīgi jāizvērtē, pirms pieņem kādus lēmumus."

Dziesmu svētku biedrības vadītājs Ints Teterovskis.

Foto: Paula Čurkste/LETA

Dziesmu svētku biedrības vadītājs diriģents Ints Teterovskis šajā jautājumā ir nešaubīgākās pozīcijās: "Par vienotu svētku vadības institūciju cīnāmies jau sen. Tagad teorētiski jau viss it kā panākts. Šīs valdības rīcības plānā ierakstīts 2026. gadā to izdarīt. Bet painteresējos abās ministrijās (Kultūras un Izglītības un zinātnes), izrādās, budžets tam nav ieplānots. Es par vienotu svētku vadības modeli iestājos visu laiku. Kaut vai tāpēc, ka ir ļoti nepareizi sacīt, ka Dziesmu svētki notiek reizi piecos gados. Ļoti labi saprotam, ka tā nav. Cikliskums ir divi un trīs gadi. Latvijā ir vieni Dziesmu svētki, kuriem ir divas vecuma grupas jeb, ja tā var teikt, pārmantojamības skala. Ja svētki sadalīti starp divām ministrijām, šī pārmantojamība nenotiek. Ir jābūt kaut kādai starpministriju organizācijai un juridiski tas ir atrisināms. Taču šobrīd galvenie spēlētāji ir pašvaldības, divas ministrijas – Kultūras un Izglītības un zinātnes – un, protams, Finanšu ministrija, kura iedod vai neiedod abu iepriekš minēto radītajam saturam finansējumu. Bet, ja skatāmies Eiropas kontekstā, tad tur ir viena apvienota – Kultūras un izglītības – komiteja. No vienotā svētku vadības modeļa lielākais ieguvums būtu pozitīvo pieredžu pārmantojamība. Bet šobrīd svētku rīkotāji izdara savu darbu, noliek papīrus, vai nodod pieredzi nākamajiem, nezinu. Tajā mirklī no organizatoriskā viedokļa cikliskums tiešām iznāk ik pa pieciem gadiem. Un tāds "caurums" ir par lielu."

Par to, ka šovasar aizvadītie skolēnu svētki patiesi bija izdevušies un saviļņojošām emocijām piepildīti, liecina vēl viens fakts. 94% aptaujāto svētku dalībnieku sacījuši, ka vēlas piedalīties arī nākamajos svētkos. Kolektīvu vadītāju vidū šis skaitlis ir 85%.

Protams, visu vienā dienā neizrunāt, bet, manuprāt, tomēr derēja mēģināt atrast atbildi uz jautājumu, vai svētku logo, kas nokaitināja daļu sabiedrības, patiesi jābūt visiem nolasāmam? Varbūt nemaz nē?

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Abonē LASI.LV gadam vai kādu no "Latvijas Mediju" periodiskajiem izdevumiem 2026. gadam, un laimē 1500 eiro vai Philips kafijas automātu. Loterijas atļaujas nr. 8744.

Foto: Publicitātes

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

• Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
• Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
• Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
• Gata Šļūkas karikatūru
• Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu