0.3 °C
Krievijas agresijas, Tuvo Austrumu konflikta un citu globālo notikumu ēnā rietumu puslodē šķietami mazāk pamanāmi attīstās militāri politiskā situācija, kurai varētu būt lielāka starptautiskā ietekme, nekā šobrīd varam iedomāties.
ASV koncentrē savu floti un militāro spēku Karību jūras dienvidos tādā apmērā, kāds nav pieredzēts kopš Aukstā kara laika, bet precīzāk – kopš ASV iebrukuma Panamā 1989. gadā. Formālais iemesls – cīņa pret narkotranzītu uz ASV –, kas ir viena no līdzšinējās ASV prezidenta administrācijas viena no prioritātēm. Drīz vien pēc Donalda Trampa stāšanās amatā šā gada februārī ASV pasludināja vairākus Latīņamerikas karteļus un citas noziedzīgas organizācijas par teroristiskajām organizācijām. Savukārt šā gada novembrī ASV iekļāva teroristisko organizāciju sarakstā Venecuēlā bāzēto un ar tās pašpasludināto prezidentu Nikolasu Maduro saistīto organizāciju "Cartel de los Soles", kurai šāds statuss tiks piešķirts ar šā gada 24. novembri, bet par kuras eksistenci centralizētā formā pastāv šaubas. Tomēr ASV spēka koncentrācija izskatās nesamērīga attiecībā pret izvirzīto sasniedzamo mērķi. Attiecīgi tas un citi šīs situācijas aspekti jau izraisīja aizdomas un bažas par to, ka amerikāņu patiesais mērķis ir Maduro režīma maiņa.
Kas ir zināms šodien?
Šā gada 2. septembrī ASV veica pirmo gaisa triecienu pret narkokarteļu kuģi, nogalinot 11 cilvēkus. Vēl vairāki triecieni tika veikti šā gada septembra, oktobra un novembra ietvaros, nogalinot kopumā apmēram 50 cilvēkus. Lai arī šī rīcība apvienojumā ar teroristisku organizāciju statusa piešķiršanu izskatās iespaidīgi un efektīgi, rodas jautājumi ne tik ļoti par šo darbību samērīgumu, bet gan efektivitāti pēc būtības. Vispirms narkokarteļi ir kriminālas, nevis teroristiskas organizācijas. Jā, tās viennozīmīgi ir bīstamas organizācijas, kuras ir iesaistītas dažādās noziedzīgās aktivitātēs – slepkavībās, korupcijā, narkotiku un cilvēku nelikumīgā trafikā u. c. – un kuras pašas par sevi rada apdraudējumu ASV un citu Latīņamerikas valstu drošībai. Nav šaubu, ka narkotikas ir sērga rietumu puslodē un nāves gadījumu skaits ASV no heroīna, kokaīna un fentanila lietošanas 21. gadsimtā nemitīgi un strauji pieaug. Tomēr šo organizāciju mērķi nav ideoloģiski vai politiski, un metodes nav militāras, to mērķis nav iznīcināt ASV vai Rietumus, bet primārais mērķis ir peļņas gūšana jebkādām metodēm.
Līdz ar to ASV pieeja cīņai ar šādām organizācijām balstījās uz sadarbību ar Latīņamerikas valstīm, primāri Meksiku un Kolumbiju, izmantojot noziedzības apkarošanas iestādes un to metodes, bruņotajiem spēkiem atvēlot atbalsta vai sekundāru funkciju. Attiecīgi ASV atbildīgo institūciju narkotisko vielu tranzīta apkarošanas rīcība līdz šim balstījās operatīvo darbību ietvarā – noziedzīgu darbību izmeklēšanā, noziedznieku aizturēšanā, apsūdzēšanā un notiesāšanā, savukārt letāla spēka lietošana bija situatīva. Taču šobrīd bruņotie spēki ir izvirzīti šo operāciju priekšplānā, un tagad aresta un izmeklēšanas vietā mērķi tiek vienkārši iznīcināti, izmantojot militāru spēku. Ņemot vērā iepriekš minēto, jautājumus izraisa šādas taktikas efektivitāte, izvēlētā operāciju lokācija un iesaistītie līdzekļi.
Citstarp narkotikas kontrabandas formā ASV nonāk galvenokārt pa sauszemi, nevis jūru, proti, pāri robežai ar Meksiku caur robežkontroles punktiem un pazemes tuneļiem.
Pati par sevi pieeja veikt apkarošanu uz jūras, veicot virsūdens objektu iznīcināšanu, nevar sniegt nekādu ievērojamu efektu. Attiecīgi šis aspekts kalpo kā sākotnējais signāls, ka narkotrafika apkarošana var būt tikai aizsegs.
Ir zināms, ka šobrīd amerikāņi militārās operācijas "Southern spear" ("Dienvidu šķēps") ietvaros varētu būt koncentrējuši vairākus desmitu kara kuģu. To starpā vismaz deviņus vadāmo raķešu iznīcinātājkuģus un kreiserus, helikopteru bāzes kuģi "USS Iwo Jime", amerikāņu jaunāko lidmašīnu bāzes kuģi "USS Gerald Ford", kā arī vismaz vienu ar kodolenerģiju darbināmu uzbrukuma zemūdeni un citus atbalsta kuģus. Papildus tam tiek koncentrēts ievērojams gaisa spēku apjoms, ieskaitot jaunākos "F-35" iznīcinātājus, "B-52 Stratofortress" stratēģiskos bumbvedējus, kā arī vairākus desmitus citu kuģu, ieskaitot "MQ-9 Reaper" dronus un "UH-60L Black Hawk" helikopterus. Kopā tas varētu ietvert personālu, apmēram, sešus tūkstošus jūrnieku un desmit tūkstošus karavīru, tostarp vairākus tūkstošus jūras kājinieku. Tāpat amerikāņi izmanto "Roosevelt Roads Naval Station" – sen slēgtu, bet no jauna atjaunotu bāzi Puertoriko, lai atbalstītu operācijas Karību reģionā. Papildus tam amerikāņi īsteno jūras kājinieku mācības Trinidadā un Tobago, kas ir vien 11 km attālumā no Venecuēlas piekrastes. Šī militāro aktīvu iesaiste drīzāk izskatās pēc iebrukuma kaujas grupas gatavošanas, kas ir spējīga sagraut ne vienas vien šīs Latīņamerikas valsts bruņotos spēkus un kas ir neproporcionāla pārspēka un izmaksu ziņā pāris narkokarteļu virsūdens objektu iznīcināšanai.
Kādas ir amerikāņu iespējas?
Opciju saraksts, protams, nav izsmeļošs un var ietvert dažādus kombinētus un hibrīdvariantus. Bet tās varētu iedalīt trijās lielākās kategorijās pēc to eskalācijas pakāpes, un katrai no šīm izvēlēm ir savi riski. Pirmā iespēja, balstoties uz prezidenta Trampa politikas neparedzamības efektu, ir militāra spēka vai eskalācijas draudi ar mērķi radīt plaisas Maduro režīmā cerībā, ka Venecuēlas pie varas esošajā elitē vai bruņotajos spēkos radīsies pārbēdzēji, kas gāzīs režīmu no iekšienes. Šobrīd šī izskatās kā ticamākā opcija, jo ir drošākā, bet nav izslēgts, ka situācija mainīsies jau drīz. Amerikāņi ir noteikuši līdz pat 50 miljonu ASV dolāru atlīdzību par informāciju vai darbībām, kas ļautu notvert un arestēt Maduro, pasludinot, ka viņš personīgi un viņa vadītais režīms ir iesaistīts narkotrafikā. Jebkura no izvēlēm var ietvert arī slepeno operāciju veikšanu Venecuēlas teritorijā. Piebilstams, ka Tramps jau paziņoja, ka CIP īstenos slepenās operācijas Maduro režīma gāšanai, kas pirmsšķietami izskatās pēc bezprecedenta paziņojuma, jo parasti šāda lietas publiski neatklāj. Taču, iespējams, tā ir daļa no plāna, lai izraisītu iekšēju spiedienu režīmā. Maduro viennozīmīgi nav akls un saprot riskus. Viņš piedāvāja Trampam, ka ASV kompānijas iegūs preferenciālu piekļuvi Venecuēlas naftas un citiem derīgajiem izrakteņiem. Taču šo piedāvājumu Vašingtona noraidīja.
Likme, visticamāk, tiek likta uz Maduro režīma krišanu vienā vai citā veidā. Var pieņemt, ka ar šo rīcību Vašingtona ir daļēji sev nogriezusi atpakaļceļu un būtu jāseko noteiktai eskalācijai.
Vienlaikus variants, kurā amerikāņi vienkārši sēž un gaida, kamēr ienaidnieka līķis nopeldēs tiem garām, saskaras ar risku, ka Venecuēlas režīms atspēkos Trampa blefu. Jāņem vērā, ka Maduro režīma elitei jebkurā gadījumā pastāv augsti riski, ja arī kāda šīs elites daļa centīsies veikt valsts apvērsumu. Līdz ar to gaidīt un blefot var, izliekoties, ka tiek apkarota narkokarteļu infrastruktūra Karību jūrā, bet jautājums ir, cik ilgi. Ja režīms sapratīs, ka draudi nepārvērtīsies rīcībā, situācija var sākt stagnēt un radīsies jautājums par to, kādēļ šāda rīcībpolitika ir vajadzīga. Un, jo ilgāk Maduro režīms noturēsies, jo vairāk tiks diskreditēta šāda pieeja un lielāks būs Trampa kārdinājums pāriet uz citām opcijām.
Iespēja Nr. 2 ir limitēta militārā spēka, galvenokārt gaisa spēku un flotes, izmantošana, bez sauszemes operācijas. Trešā opcija ir pilna mēroga sauszemes operācija, iesaistot jūras kājiniekus, kas šobrīd izskatās vismazāk ticama. Primāri jau jebkāda militāra operācija ir apšaubāma no likumības skatpunkta, jo tiks uzskatīta par vienpusēju agresiju no starptautisko tiesību perspektīvas. Papildus tam Tramps var saskarties ar iekšpolitisko pretestību. Lai arī ASV prezidents var īstenot īslaicīgu militāro operāciju atbilstoši 1973. gada kara pilnvaru rezolūcijai, ilgstošam karam ir nepieciešams Kongresa atbalsts. ASV senāts 6. novembrī ar 51 balsi pret 49 balsīm noraidīja likumprojektu, kas paredz, ka Trampam būtu nepieciešams Kongresa balsojums militāras operācijas sākšanai Venecuēlā. Taču šis noskaņojums ir trausls un balstās uz Trampa lojālistu pleciem. Tas var mainīties pēc tam, kad izskanēs pirmās lielgabalu zalves. Turklāt militāra operācija apglabās Trampa cerības uz Nobela miera prēmiju un sagraus viņa kā miera prezidenta tēlu, kam var būt sekas arī Trampa elektorāta noskaņojumā. Paredzams, ka arī ASV sabiedrotie Eiropā un citviet pasaulē uztvers iebrukumu bez īpaša entuziasma.
Limitēta flotes un gaisa spēku operācija var sagraut Venecuēlas pretgaisa aizsardzības sistēmu, pēc kā varētu pieredzēt scenāriju, kas bija līdzīgs Izraēlas operācijai Irānā, kad Izraēlai gaisa spēki nesodīti varēja veikt triecienus pret jebkādiem ājatollu režīma mērķiem. Taču arī šāds scenārijs negarantē Maduro krišanu, bet tieši pretēji – var konsolidēt ne tikai režīma eliti, bet arī sabiedrību ap Venecuēlas līderi un pret ārējo iebrucēju. Venecuēlas bruņoto spēku sastāvā ir vairāk nekā 120 tūkstoši cilvēku. Papildus tam Maduro režīms uzsāka masīvu paramilitāro spēku (Bolivāra milicijas) mobilizāciju, un Maduro sola, ka spēs mobilizēt un apbruņot miljonus. "Uz papīra" Maduro spēki izskatās cienījami, taču tādi bija arī Sadama Huseina karavīri pirms ASV iebrukuma Irākā. Tas, vai notikumu gaita saliedēs Venecuēlas sabiedrību vai tieši pretēji – nabadzībā slīgstošā valsts sacelsies pret diktatoru –, ir centrālais jautājums un risks Vašingtonas politikas veidotāju kalkulācijā. Pēc Stratēģisko un starptautisko pētījumu centra aplēsēm, iebrukumam Venecuēlā būtu nepieciešami vismaz 50 000 karavīru liels sauszemes spēks, un šobrīd ASV karavīru skaits ir ļoti tāls no šā skaitļa. Ņemot vērā Irākas un Afganistānas pieredzi, pat minētais minimālais nepieciešamais skaitlis izskatās ļoti mazs. Līdz ar to opcija numur trīs vismaz šobrīd izskatās praktiski neiespējama.
Trampa beigu spēle Venecuēlā
Svarīgākais nezināmais, pat ja Trampa režīma maiņas plāns Venecuēlā pilnībā izdotos – kas notiks, ja Maduro režīms patiešām kritīs. Kāda ir Trampa, šaha terminoloģijā runājot, beigu spēle jeb "endspiel" un vīzija par Venecuēlas nākotni? Labākā notikumu attīstības gaita pēc Maduro režīma krišanas būtu ķēdes reakcija Latīņamerikā, pēc kuras kristu pret ASV naidīgi noskaņotie komunistiskais režīms Kubā un Daniela Ortegas režīms Nikaragvā. Tādā veidā pasaules rietumu puslode tiktu atbrīvota arī no Ķīnas, Krievijas un Irānas ietekmes. Kā arī piepildītos ASV valsts departamenta vadītāja Marko Rubio un citu no Kubas aizbēgušo bēgļu un to pēcteču sapnis Amerikā. Tomēr ASV ārpolitiku nomoka Afganistānas, Irākas un Lībijas neveiksmīgo vai daļēji veiksmīgo scenāriju rēgs, kad pēc ātras uzvaras pār konkrētas valsts autoritāro režīmu valstī var iestāties varas vakuums, tā ieslīgst ilgstošā nestabilitātes vai pilsoņu kara stadijā un faktiski pārvēršas par neizdevušos valsti ("failed state"), kas var radīt plašāku nestabilitāti relatīvi stabilajā Dienvidamerikas reģionā. Jebkurā gadījumā nevar noliegt un ignorēt faktu, ka ASV un Venecuēla ir tik tuvu kara slieksnim kā nekad agrāk.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Abonē LASI.LV gadam vai kādu no "Latvijas Mediju" periodiskajiem izdevumiem 2026. gadam, un laimē 1500 eiro vai Philips kafijas automātu. Loterijas atļaujas nr. 8744.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
