1940. gada 21. jūlijā Rīgā, Nacionālā teātra telpās uz pirmo sēdi sanāca tikko ievēlētā Latvijas "Tautas Saeima". Viens no tās deputātiem, padomju okupācijas varas ieceltais politpārvaldes priekšnieks Vikentijs Latkovskis par šo sēdi teica: ".. faktiski bija sagrauts vecais un iezīmēta jaunā dzimšana .." Kas tad bija šis "jaunais"?

To iezīmēja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas sekretārs (arī jaunās varas "Tautas" deputāts) Žanis Spure savā paziņojumā šinī pašā sēdē: "Izpaužot visas Latvijas darba tautas gribu, Saeima no šā brīža pasludina padomju varas nodibināšanos visā Latvijas teritorijā. Latvija tiek pasludināta par Latvijas Padomju Sociālistisko republiku." Pēc tam iekšlietu ministrs Vilis Lācis nolasīja deklarāciju par iestāšanos PSRS sastāvā. Zālē neatradās neviens deputāts, kurš atgādinātu, ka tikai tautas nobalsošanā var lemt par Latvijas valstiskuma likteni.

1940. gada 5. augustā Latvija kļuva par "pilntiesīgu" sociālistisko republiku "lielā brāļa" saimē. Tika pieņemta jauna konstitūcija, kas praktiski bija "vislabākās, demokrātiskākās Staļina" PSRS konstitūcijas kopija. Protams, nekādu "vecās, plutokrātiskās varas" atribūtu jaunajā sociālisma zemē būt vairs nevarēja. Saskaņā ar Padomju Latvijas Konstitūciju karogs nu bija sarkans ar sirpi un veseri, kā arī uzrakstu virs tiem "LPSR", ģerbonis – vārpās ietverts zelta sirpis un veseris no jūras lecošos saules staros, vārpas apvija lentes, uz kurām latviešu un krievu valodā bija rakstīts "Visu zemju proletārieši, savienojaties!". Labi vēl, ka ne tikai krievu valodā vien... Nu pienāca laiks arī ikdienas dzīvē atbrīvoties no "vecā režīma žņaugiem".