Novembra beigās sanāca kārtējais Vācijas Zaļo partijas kongress. Notikums, kam bija pievērsta īpaša politikas vērotāju uzmanība, jo zaļie ir viena no Vācijas valdošās koalīcijas partijām.

Par ko tad tika runāts un lemts? Par teju vai neierobežotu tā saucamo bēgļu (patiesībā ekonomisko migrantu) uzņemšanu. Par sociālā atbalsta programmu (bieži vien nepārdomātu) paplašināšanu. Kategorisks "nē" atomenerģijai. Klimata politikas ieviešana, izmantojot valsts budžeta dotācijas. Valsts izdevumu palielināšana uz aizņemšanās rēķina, nevēlēšanās ieviest pat vismazākos taupības pasākumus. Ja tam vēl pievieno prasību pārtraukt tirgoties ar valstīm, kas nespēj izpildīt Vācijas vides politikas un darba aizsardzības standartus, tad redzam, ka zaļo politika, ja tā tiktu iedzīvināta pilnībā, aizvestu Vāciju iekšpolitiskā un finansiālā krīzē. No šāda "Titānika" katastrofas cienīga iznākuma valsti pagaidām vēl pasargā abi pārējie koalīcijas partneri – sociāldemokrāti un Brīvo demokrātu partija. Sausais atlikums pēc šī politiskā pasākuma – Zaļā partija, īpaši jau partijas ierindas biedri un vēlētāji, dzīvo iedomātā sapņu pasaulē. Tajā valda multikulturālisma apdvesta, ekoloģiska un klimatneitrāla idille, kas atrodas tālu no reālās dzīves un cilvēku problēmām.