21. martā Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos britu dramaturga Džeza Batervērta lugas "Kalifornijas pakalni" iestudējums Mārtiņa Eihes režijā. Lai gan iesākām sarunu par lugas četrām māsām, kuras satikušās ģimenes namā un mātes pēdējās mūža dienās atceras nepiepildīto nākotni, atmiņas, aizvainojumus un "rūgti saldenas ilgas no bērnības", "Latvijas Avīzes" saruna ar Mārtiņu Eihi aizvijās par mums pašiem Latvijā un pasaulē. 

Kas jūs uzrunāja iestudēt "Kalifornijas pakalnus"?

M. Eihe: Tā ir pavisam jauna luga, kuras pirmizrāde Londonā Vestendas teātrī bija pagājušā gada janvārī. Dailes teātris iestudējumam piedāvāja izvēlēties starp trim dažādām lugām, un mana izvēle krita par labu šai. Uzrunāja pati lugas struktūra, jo jau sākotnēji vēlējos veidot izrādi, balstoties uz tīru aktieru darbu; šoreiz uz skatuves nebūs pēdējā laikā ierasto tehnoloģiju, ekrānu un kameru.

Izrādes situācija varētu būt labi atpazīstama, tas ir laiks, kad visi sapulcējušies kāzās, bērēs, kristībās. Šajā gadījumā – māte atrodas slimības gultā un četras māsas atceras notikušo pirms 20 gadiem. 

Atklājam, kā viena lieta var ietekmēt visa cita tālāko virzību, un mammas apsēstība ar to, ka meitenēm jākļūst slavenām un jālido, noved pie sekām, kādas atklājam uz skatuves.

Līdzīgi notiek arī izrāžu mēģinājumos – viena lieta var ietekmēr tālāko virzību, tāpēc strādājam visa komanda kopā un paļaujamies cits uz citu. Šajā izrādē mūziķis Juris Vaivods palīdz ar mūziku, skaņu un dziedāšanu, viņam uzticos, jo zinu, ka Juris šajā jomā ir profesionālis. Tiesa, pastrīdamies par kādām man svarīgām sajūtām, bet par procesu un norisi atbild Vaivods. Gluži tas pats sakāms arī par izrādes horeogrāfiju, par ko atbild Liene Grava. Tieši tas pats attiecināms uz citiem procesiem, vēl daudzas lietas un norises nepārzinu tik labi, lai tās varētu darīt pilnībā.