8. februārī Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvoja lietuviešu jaunās paaudzes režisora Artūra Areimas iestudējums "Kā kļūt nelaimīgam?". Režisors, kuru mēdz saukt par skatuves huligānu, uz Latviju atbraucis kopā ar savu radošo komandu – dramaturģi Kristinu Mariju Kuliniču, komponisti Moniku Poderīti, video mākslinieku Kristijonu Dirsi no Lietuvas un scenogrāfu Olesu Makuhinu no Ukrainas. 

"Kāpēc mums būt laimīgiem, ja reiz mēs varam būt nelaimīgi? Vai būt laimīgiem maz ir iespējams? Varbūt tas ir tikai pašapmāns?" Režisors Artūrs Areima sarunā ar "Latvijas Avīzi" sola, ka atbildes uz šo jautājumu varēs rast arī latviešu skatītāji.

Kā jūtaties Latvijas Nacionālajā teātrī?

A. Areima: Apbrīnoju teātra arhitektūru, ēka un Lielā zāle ir tik majestātiskas, manuprāt, tās, gluži kā Brīvības piemineklis, ir simbols brīvai valstij, brīvas valsts iedzīvotājiem. Turklāt, tā kā šis ir Latvijas Nacionālais teātris, izjūtu, kā tas iemieso valsts nacionālās, tradicionālās, klasiskās vērtības. Brīvība gan uzliek arī pienākumus, pat teātrī, jo, ikreiz iestudējot izrādes, apliecinām, ka arī mākslai jābūt brīvai. Parasti jau uz nacionālo teātru iestudējumiem nāk nedaudz cita publika nekā uz jaunatnes vai eksperimentālajiem teātriem, tāpēc esmu priecīgs veidot iestudējumu tieši Jaunajā zālē.

Jūs mēdz saukt par huligānu teātrī, kurš meklē un rod citus ceļus. Kāda ir jūsu teātra loma?

Joprojām teātrī meklēju savu mākslinieka ceļu, un teātrī man patīk būt emocionālam, jūtīgam. Man patīk teiciens – es mēģinu būt mākslinieks. Es tikai cenšos būt mākslinieks un uz saviem pleciem negribu nest milzīgu mugursomu ar smagumu, ko uzliktu izcila mākslinieka karogotais ceļš. Meklēju sevī sajūtas, mēģinu tās atklāt citiem, mēģinu saprast to, ko jūt mani kolēģi, mēģinu izprast to, ko sajūt apkārtējie.