Šīs pārdomas, ja vien tā būtu tiesa, varētu nosaukt: "Valsts rūpējas par tiem, kas paši to vairs nespēj." Tad, kad mūsu ikdienā ieviesa bankomātus, daudzi vecāka gadagājuma ļaudis bažījās, ka nepratīs tos lietot.

Kaut kā jau iemācījāmies, kam bija grūti, palīdzēja bankas nodaļas darbinieki, daudz trakāk bija, kad banku nodaļas provincē vispār slēdza, gados jaunākie nospļāvās, sēdās pie sava auto stūres un triecās uz kādu novada centru. Kad slēdza arī pasta nodaļas, mazās aptiekas, bibliotēkas, izvāca no tirdzniecības centriem soliņus, lai tur nesēdētu dzērāji, daudzi seniori publiskajā telpā vairs nerādījās. It kā pazuda, toties dzērāji un dauzoņas kļuva nekaunīgāki.

Bet sākās ar mazo skolu slēgšanu un, protams, ar jebkuras kustības regulētāju – kovidu. Seniori, kas nevēlas pāriet uz mobilajiem tālruņiem, vēl lieto vecos, bet tas ir tikai pagaidām. Drīz pilnībā atmirs arī bezskaidras naudas norēķini, bet tikai ne birokrātija. To mirstība, kuri nespēs līdzi tikt pārmaiņām, strauji turpinās pieaugt, lai atslogotu valsts budžetu.