Tā šķietami bija pavisam parasta darba diena – glābēji vienkārši devās veikt savus ikdienas pienākumus, vēl neaptverot traģēdijas apmērus. Ugunsdzēsējs Romāns Doroņins tovakar, 2013. gada 21. novembrī, no glābēja kļuva par cietušo – veselas četras stundas viņš gulēja zem Zolitūdē sabrukušā veikala "Maxima" drupām, līdz kolēģi viņu atbrīvoja. "Es to nekad neaizmirsīšu… Tas nemaz nav iespējams," nodūris galvu, saka Romāns.

"Mani izvilka ārā aiz kājām. Es pateicu – paldies, tālāk došos pats. Kolēģi jautāja, vai esmu galīgi traks?! Uzlika mani uz nestuvēm, un man bija kauns… Kāpēc mani jānes, ja es varu iet? Un tur taču vēl ir ko darīt, bet mani nes!" savas sajūtas atceras Romāns Doroņins, kurš, glābjot cilvēkus, zem drupām pakļuva pats. 

Romāns tolaik strādāja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, viņš bija Rīgas reģiona pārvaldes vada komandiera vietnieks, virsnieka vietnieks. Romāns atzīst, ka darbs bija viņa sirdslieta, šajā jomā viņš nostrādāja divdesmit gadus. Zolitūde nemaz nebija Romāna un viņa brigādes rajons, un uz notikuma vietu viņi devās kā papildspēks. Tobrīd vēl īsti nebija skaidrs, cik liels būs traģēdijas apmērs un kas īsti noticis. 

Romāns stāsta, ka tovakar visur bija izveidojušies sastrēgumi, tikt uz priekšu nebija vienkārši. Tie, kas notikuma vietā varēja ierasties ātrāk, jau bija sākuši strādāt: "Neviens nezināja, cik cilvēki ir cietuši, vai kāds ir dzīvs. Visi strādāja ar cerību uz labāko. Informācija bija, ka noticis sprādziens un ēka tā dēļ sagruvusi. Un mūsu uzdevums bija vienkārši darīt savu darbu." Romāns devās palīgā: "Redzu – tur jau strādā trīs cilvēki, citviet arī – nav nekādas jēgas man pievienoties kā ceturtajam. Zem viena no paneļiem pamanīju cilvēka muguru, teicu kolēģiem, ka jāmēģina vilkt laukā. Izdomājām, ka ar domkratu piepacelsim paneli, es ielīdīšu iekšā, piesiešu cietušajam virvi un centīsimies viņu dabūt ārā. Bija kaut kas jādara! Neko nedarot, arī nekas nesanāks." Darbojoties kopā, paneli izkustināt izdevās diezgan veiksmīgi. Romāns ieraudzīja, ka cietušajam biksēs ir josta, aiz kuras varētu aizķerties un viņu vilkt laukā: "Teicu kolēģiem, ka viņiem būs mani aiz kājām jārauj ārā – varbūt mums viss izdosies. Iespējams, ka tur būs vēl kāds, kuru varēsim izglābt. Ielīdu iekšā, un sākās sagruvums. Tas notika tik pēkšņi – viena sekunde un visur putekļi, tumsa. Mani iespieda starp domkratu un paneli."