Tālās bērnības atmiņās un vēl pirms gadsimta ceturkšņa likās maz ticami un no fantastikas pasaules, ka sievietei, kam nav dotības būt par ģimenes galvu, varētu uzticēt politiķes amatu, piešķirt armijas ģenerālienes pakāpi vai sasniegt augstāko karjeras punktu – valsts vadību. 

Kā no viduslaiku tumsonības izkāpušas ir Erasma Roterdamieša šaubas, vai sieviešu dzimums ir pieskaitāms saprātīgām būtnēm vai tomēr nesaprātīgām bezdomu radībām. Pagājībā nogrimusi slavenākā mizantropa Artūra Šopenhauera filozofēšana, ka pat izcilākais vājā dzimuma intelekts nav spējis radīt mākslā ko īsti oriģinālu, nav sniedzis pasaulei paliekošas vērtības kaut vienā jomā, nejaudā nekur iedziļināties un saprast. Šodien tā uzskata tikai defektīvie. Tagad ir pierādīts, ka cilvēkiem ar bizi ir gan zināšanas, gan pieredze, gan olas, un cilvēces labākās daļas pārstāves bieži vien izgatavotas no azbesta vai līdzīgi cietāka materiāla. Latvietes sen nav mājsaimnieces, kuru pārziņā ir plīts, lopu kūts un bērnistaba.