Atskatoties uz atjaunotās Latvijas 34 gadiem pieminekļu jomā, saskatu trīs kampaņas. 

Pirmā, kad pēc 1991. gada augusta puča ar lielu degsmi gāzām ļeņinekļus. Daudzi no prieka gavilēja. Šis process bija gana stihisks. Vēl stihiskāka bija šo pieminekļu utilizācija. Apsviedīgākas pašvaldības tos pārdeva ārzemniekiem. Dažus samala granīta šķembās. Cēsnieki bija piesardzīgāki. Kārļa Jansona darināto proletariāta vadoņa bronzas tēlu noglabāja atvērtā koka kastē. Eksponātu varēja ilgus gadus apskatīt, pakāpjoties pa trepītēm, apejot pa laipām, lai ieskatītos divus metrus dziļajā kastē muzeja dārzā. Lietuvieši bija izdomas bagātāki. Visus ļeņinekļus pulcināja vienuviet – Grūtas parkā.

Tad iestājās vairāk nekā divus desmitus gadu ilgs klusuma periods. Pēc 2022. gada februāra Krievijas iebrukuma Ukrainā pienāca kārta padomju armiju slavinošajiem pieminekļiem.