Viena no noslēpumainākajām slimībām ir letarģija – cilvēka iemigšana pat uz vairākiem gadiem. 

Zinātnieki vēl nav noskaidrojuši, kas to izraisa atsevišķā cilvēkā, joprojām tiek pētīts arī, kas ir par iemeslu daudzu cilvēku vai pat tautas vairākuma aizmigšanai. Par valsts un tautas atrašanos gadsimtiem ilgā letarģiskā snaudā stāsta 1992. gadā apgāda "Liesma" izdotais kolumbiešu rakstnieka Gabriela Garsijas Markesa ģeniālais romāns "Patriarha rudens", kas prasās pēc atkārtotas izdošanas ne tikai sliktās papīra kvalitātes dēļ. Šī grāmata, tāpat kā Džordža Orvela darbi, šodien ir aktuāla, jo parāda cilvēces nespēju iznīcināt diktatūras tāpēc, ka diktatora gēnu latentā stāvoklī mēs sevī nesam visi. Iespējams, tāpēc diktatorus tik daudzi apbrīno un mēģina atdarināt. Vislabākā barotne šim gēnam ir dzīves laikā nepārvarētas mazvērtības apziņa un neierobežota vara. Cilvēki ar diktatora iezīmēm ir sastopami ģimenēs, darbavietās un valsts pārvaldē.