Daudziem uz lūpām tagad atkal Minhenes vārds. Pilsēta, kas vēsturē ierakstīta ar vairākiem zīmīgiem notikumiem, kuru ietekme sākotnēji palikusi neapjausta vai nenovērtēta. 

Piemēram, kad 1923. gadā Hitlers ar domubiedriem tur sarīkoja tā saukto alus puču, ar ko Bavārijas vietvalžiem diezgan viegli izdevās tikt galā un pučistus nosēdināt uz apsūdzēto sola, diez vai daudzi iedomājās, ka tas ir tikai pirmais pieteikums jaunam totalitāram režīmam, kas novedīs pie vēl nebijušas pasaules mēroga katastrofas. Kad 1938. gadā britu premjers Nevils Čemberlens un Francijas valdības vadītājs Eduārs Deladjē Minhenē parakstīja vienošanos ar Hitleru, ļaujot Vācijai anektēt Čehoslovākijai piederošo Sudetijas apgabalu (paši Čehoslovākijas pārstāvji uz sarunām netika aicināti, visu izlēma "lielie onkuļi"), viņi bija pārliecināti, ka novērsuši karu. "Es atvedu jums mieru," atgriežoties Londonā, plātījās Čemberlens, neapjaušot, ka ar šo piekāpību tiek atvērtas slūžas tālākai Hitlera agresijai un teritoriju kārojumiem. Kad Vladimirs Putins 2007. gadā Minhenes drošības konferencē uzstājās ar agresīvu, pret Rietumiem vērstu runu, tā vairāk tika uztverta kā Krievijas prezidenta vēlme izcelties. Daži pat jokoja, ka bijis nedaudz nostalģiski atkal atgriezties aukstā kara laika sajūtās... Tomēr pēc gada sekoja Krievijas iebrukums Gruzijā, vēlāk Krimas sagrābšana, karš Ukrainā un arvien pieaugošāki lielā kara draudi.