Latvijas hokeja izlase sestdien Ostravā ar spēli pret Poliju (plkst. 17.20) sāk dalību pasaules čempionātā, un uz ledus kā viens no vadošajiem aizsargiem dosies arī Ralfs Freibergs, kurš turnīra laikā atzīmēs savu 33. dzimšanas dienu.
Mārupietim šis būs astotais pasaules čempionāts karjerā, un viņš pats smejot teic, ka tas nav daudz, lai gan pieredzes bagāža ir sakrāta solīda. Intervijā "Latvijas Avīzei" Freibergs dalījās domās par valstsvienības gatavību turnīram, jaunajām vēsmām komandā un izlases izredzēm atkārtot pērn sasniegto panākumu.
Kā jūties pirms sava astotā pasaules čempionāta? Fiziski esi gatavs?
R. Freibergs: Ja man to prasītu pirms pēdējām divām pārbaudes spēlēm ar Norvēģiju, tad teiktu, ka ne pārāk labi, jo vēl varēja just, ka esam labi pastrādājuši fiziskajos treniņos. Taču tagad viss ir kārtībā. Kārtējo reizi pierādījies – ja uzticies fiziskās sagatavotības trenerim (Ērikam Visockim), tad viņam beigās būs taisnība un spēka pieplūdums būs tieši tad, kad to visvairāk vajadzēs.
Pārbaudes spēlēs pret Šveici bija dziļākā bedre?
Tur kājas visiem bija smagas, lai gan arī pēc atgriešanās no Šveices turpinājām rukāt vēl vairāk, jo galu galā tur taču nospēlējām slikti. Vai šogad sagatavošanās posmā bija grūtāk nekā pērn? Mēs ar Kasparu Daugaviņu spriedām, ka vai nu vecāki kļūstam, vai kas cits, bet šogad bija grūtāk.
Varbūt tas arī tāpēc, ka ambīcijas komandai tikai pieaug un, lai tās piepildītu, ir vēl vairāk jāstrādā.
Kad trīs pārbaudes spēlēs kopā guvāt tikai vienus vārtus, galvā nepazibēja doma, ka kaut ko darāt nepareizi?
Kā jau teicu, mums nevienam nebija svaiguma, līdz ar to neko prātīgu nevarējām arī izdarīt un to uztvērām kā darba procesu. Pēdējā spēlē ar norvēģiem jau parādījām, ka viss rit pareizajās sliedēs un pārliecinošā uzvara (8:0) noņēma smagumu no pleciem, jo otrajā spēlē jutāmies jau daudz labāk nekā pirmajā. Spēks ir, un to ar katru dienu var just arvien labāk.
Fiziskajos treniņos bija kādi jauninājumi?
Diezgan līdzīgi kā pērn. Labi, ka turpat blakus mūsu bāzei Daugavas stadionā ir jaunā vieglatlētikas manēža. Tur trenējāmies pa divām reizēm nedēļā, skrējām, lēcām barjeras. Šogad laika apstākļi nebija tik labi, lai ietu ārā, kā tas bija pērn, kad izmantojām stadionu. Vispār sagatavošanās procesā apstākļi bija ļoti labi, mums ir sava halle ar savu ģērbtuvi, viss nepieciešamais uz vietas, atlika tikai strādāt.