Savulaik milzu sparģeļkrūmi jeb asparāgs auga teju katrā dārzā – tā kuplos zarus parasti pievienoja puķu pušķim, lai tas izskatītos bagātīgāks. Tad nebija tradīcijas ēst sparģeļu jaunos dzinumus. Tagad ir citādi – daudzi ar nepacietību gaida, kad ienāksies sparģeļu raža.

Zaļi, balti un violeti

Sparģeļi satur gan C un A vitamīnu, gan kāliju un cinku, gan citus vērtīgus mikroelementus. Tiem ir vairākas šķirnes, var būt baltā, zaļā un violetā krāsā. Zaļie sparģeļi no baltajiem atšķiras ar audzēšanas veidu. Tie netiek piesegti ar augsni, ir tiešā saskarē ar saules gaismu, līdz ar to ražo hlorofilu un ir zaļā krāsā. Baltos sparģeļus audzē zem zemes – uz sparģeļu dīgstiem ber speciāli sagatavotu substrātu vai pārklāj ar melnu pārklāju, lai dīgstus neskartu neviens saules stars, līdz ar to tie neražo hlorofilu un izaug balti.

Violetos sparģeļus audzē tāpat kā baltos – tumsā, bet ar īsām saules gaismas sesijām.

Pagatavošanas nianses

Jaunus sparģeļus nevajag mizot, taču nobriedušiem, stingriem dzinumiem jānovelk miziņa un jānogriež stublāja koksnainā apakšdaļa. Zaļos sparģeļus var ēst svaigus un pievienot salātiem. Lielākos ar mizojamo nazi sagriež plānās strēmelēs, kas ideāli garšo un izskatās salātos. Tos var arī noblanšēt. Katlā uzvāra ūdeni, pieber nedaudz sāls, ieliek sparģeļus un mazos vāra 1 minūti, bet lielos aptuveni 5 minūtes. Pēc tam nokāš un ievieto aukstā ūdenī, lai apturētu sparģeļu gatavošanos un tie būtu kraukšķīgi.