Dabiskie zālāji ir bioloģiski daudzveidīgākā un ekoloģiski nozīmīgākā lauksaimniecības zemju daļa, ko pļavu pētnieki atzīst par augstas dabas vērtības lauksaimniecības zemēm.

"Aizsargājamo biotopu saglabāšanas vadlīnijas Latvijā" 3. sējuma "Dabiskās pļavas un ganības" priekšvārdā Dabas aizsardzības pārvaldes iepriekšējais ģenerāldirektors Juris Jātnieks ir teicis: "Cilvēka saistība ar dabu ir mūžīga. Cilvēkam nav nākotnes, norobežojoties no apkārtējās vides, savukārt dabas daudzveidību nevaram nosargāt šķirti no cilvēka, aizliedzot jebkādas darbības. Latvijas dabas krāšņumu un daudzveidīgumu ietekmējusi cilvēka un vides mijiedarbība gadsimtu gaitā. Arī turpmāk dabiskās pļavas, jūras piekraste, meži, upes un ezeri uzturami, cilvēkam atbildīgi saimniekojot." Bez atbilstošas aktīvas apsaimniekošanas zālāji pārvērtīsies par citiem biotopiem, Latvijas gadījumā tas būtu mežs.

Ilggadīgs zālājs ir gan dabisks, gan kultivēts

Dabiska zālāja pastāvēšanu pilnībā nodrošina dabas apstākļi, cilvēku lauksaimnieciskā darbība (pļaušana vai mājlopu ganīšana) nav nepieciešama. Latvijā šādu zālāju nav, bet šo terminu lieto kā sinonīmu terminam – daļēji dabisks zālājs.

Pēc tam, kad Latvijas teritorijā lielie zālēdāji izmira, palu darbība un plaši veiktā meliorācija stipri izmainīja dabisko zālāju pastāvēšanu, tā kļuva pilnībā atkarīga no cilvēka. Ja ir zināms, ka zālājs nav bijis arts vai sēts, piemēram, veidojies vietā, kur mežā ilgstoši ganīti mājlopi, vai upes krastā un palienē, kur ilgstoši pļauts un vākts siens, tad tas ir dabisks zālājs.