"Vardarbība pret mākslas baudītāju": Saruna ar dzejnieci Elīnu Līci

"Nav jākaunas no savas jūtības. Iespējams, tai ir lielāka nozīme, nekā pieņemts domāt," saka dzejniece Elīna Līce.

Elīna Līce (1979) ir dzejniece, mūziķe dziesminiece, Latvijas Rakstnieku savienības biedre. Dzīvo Jūrmalā. Iznākuši divi dzejas krājumi "Tik tuvu pie...", 2008. g. (kopā ar Andu Līci) un "Redzu", 2018. g. (nominēts Dzejas dienu balvai).

Publicējusies dažādos izdevumos, tostarp "Domuzīmē", "Jaunajā Gaitā" un "Kultūrzīmēs", interneta žurnālos "punctum" un "satori". Dzeja lasāma vairākos kopkrājumos, arī prozas un dzejas kopdarbā "Dzejas detektīvi" ("Dienas Grāmata", 2024. g.).

Koncertdarbībā īpašu vietu ieņem ne tikai autormūzika, bet arī dažādu tautu etniskās noskaņas. Muzicē etnogrupā "Ogas", kas pērn par albumu "Ok, laime!" tautas /pasaules mūzikas kategorijā saņēma "Zelta mikrofonu".

Dzejas un mūzikas kompozīcijas "Māsai sievietei" autore un izpildītāja ("Latvijas Radioteātris 2021", režisors Dzintars Tilaks). Mīļākais instruments – stabule.

Īpašā vieta – Mazirbes savvaļīgais krasts.

Jūsu dzejoļi šķiet tik viegli, sensitīvi, kā smalka zīda pieskāriens. Vai tas ir saistīts ar jūsu kā sievietes būtību? Varbūt – ar dzejnieces paštēlu?

E. Līce: Dzeja jau ir par būtīgo. Par to, kā pasaule ap sevi un sevī tiek uztverta, apjēgta, pārradīta. Dzeja varbūt tiešām ir apjēgsmes māksla. Nedomāju, ka paštēlam kāda īpaša nozīme. Vismaz ne rakstot. Rakstot tiek aptaustītas līdzšinējās robežas.

Cita lieta, kad dodies publikā, satiecies ar klausītāju – bet arī tad vari izpaust vien kādu sevis daļu, teiksim, rotaļīgo, fatālo vai ļoti ievainojamo, kas varbūt beidzot drīkst brīvi manifestēties. Jo… teiksim, risinot tīri sadzīviskas lietas, kaut vai nesot iepirkumus, domā citās kategorijās – esi citādi fokusēts. Nav gan izslēgts, ka ar nesamajiem rokās sāk rosīties dzejolis. Palaikam tas varētu izskatīties drusku smieklīgi, kad, atspiedusies pret sienu, nesējiņa sāk kaut ko drudžaini skricelēt.

Pirms kādām dienām, transportu gaidot, sēdēju stacijā un vēroju sievieti, kas darbojas vīrišķīgā profesijā. Kā šo gadu laikā, kopš viņu pazīstu, mainījusies gaita, pat ķermenis tapis krietni robustāks… Tādā ziņā, jā, nodarbošanās noteikti atstāj nospiedumus kā emocionāli, tā psihofiziski.

Tas, ar ko nodarbojamies, palīdz sevi atvērt vai zināmā mērā noslēdz – arī sievieti. Pie izteikta disbalansa, kad dzīvošana steigā no viena darba uz otru, paliek kaut kādi sievietes aspekti, bet "pilnā bilde" cieš. Piemēram, apsīkst spēja būt maigai. Un es domāju, ka nav jākaunas no savas jūtības. Iespējams, tai ir lielāka nozīme, nekā pieņemts domāt. Jā, tā nav ērta un reizēm var būt mokoša, bet izsaka kaut ko esenciālu – par katru no mums.

Dzejolī par Bauskā 6. jūnijā piedzīvoto traģēdiju rakstāt: "Sabiedrība slimo / ar sirds nepietiekamību, / mēle gan / uz visām pusēm." Tas, šķiet, varētu būt precīzs apzīmējums mūsu sabiedrībā notiekošajam. Šī šķelšanās, ko tik veikli savā labā izmanto politikāņi. Kādas vispār ir dzejas attiecības ar šādām aktuālām sociāli politiskām norisēm? Esat arī mūzikas terapeite. Vai sabiedrībai nebūtu vajadzīga šāda veida terapija?

Precizēšu. Esmu ar mūzikas terapeita izglītību, taču kādu laiku jau nepraktizēju. Drīzāk katrā muzikālās tikšanās reizē ar klausītāju apzinos mūzikas terapeitisko aspektu, ko arī apzināti ietveru darbībā. Jo jebkura mākslas terapija būtībā ir stāsts par satikšanos un pieņemtību. Kā mūsu sabiedrībā joprojām katastrofāli trūkst.

Sociāli politiskās norises jau nevar apiet, vai ne? Katrs uz tām – tā vai citādi – vibrē. Cita lieta, ka rakstīt lozungos nešķiet tas veiksmīgākais vai sev raksturīgākais veids. Taču ikvienam ir savi izteiksmes līdzekļi. Svarīgākais, lai kaut uz mirkli uzrunā. "Mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars…" – klasiķis teica. Un katram sava unikālā balss. Pie kuras tik ļoti vietā arī humors un satīra – ko gan gribētos redzēt vairāk.

Iepriekšējā mūsu sarunā pirms gada teicāt: "Palaikam rodas izjūta, ka cilvēcīgums sabiedrībā iet mazumā." Kāda ir sajūta tagad, kad tam pievienojusies arī nezūdoša apdraudētības sajūta. Ko dzejnieks var darīt šajā laikā?

Būt – tik pilnvērtīgi, cik vien iespējams. Varbūt skan banāli – bet liecināt viņam pieejamās patiesības.

Vai zināt šo stāstu? Kādā pilsētā pa ielām staigāja vīrs un sauca, lai ļaudis atgriežas no grēkiem. Gāja laiks, līdz pienāca brīdis, kad neviens vairs viņā neklausījās. Te kāds puisēns par vīru iežēlojās un vaicāja: "Kālab tu kliedz? Neviens taču tevī jau sen neklausās!" Uz ko tas atbildēja: "Vispirms es kliedzu, lai izglābtu šīs pilsētas ļaudis un tie neaizietu bojā, bet tagad turpinu kliegt, lai izglābtu vienīgo, ko vēl varu, – sevi."

Kā noprotat, stāsts ir vairākslāņains un nav par pārspīlētu izturēšanos vai neapslāpējamu tieksmi moralizēt. Bet, piemēram, to, ka skaidrai nostājai ir nozīme un tā citu ērtības labad nav jāapber ar smiltīm. (Eiropai joprojām ir grūti izberzēt acis no krievu smiltīm!) Un, ja tev ir, pieņemsim, altruistiskāka nostāja, ikdienas dzīvē, kur saduras visdažādākās cilvēku intereses, tiksi uztverts par dīvaini. Vai pamuļķi.

Visvienkāršākais jau būtu iet pa straumei, bet, ja tā nevari, piedzīvosi konfrontāciju. Ar to vienkārši jārēķinās.

Pēdējā laikā sociālajos tīklos aktivizējusies diskusija par modernajām dzejas formām, verlibri, ar savas uzstāšanās atskaņojumu Dzejas dienās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā izcēlušies Preiļu konceptuālisti. Viedokļi ir tik nikni un savstarpēji izslēdzoši. Kāds ir jūsu viedoklis – vai tomēr dzeja nav tā joma, kur jābūt pilnīgai izpausmes brīvībai, nevis ierobežojumiem?

Verlibrs modē gan ir krietni sen, un tajā, cik lasīts, patlaban raksta vairums. Interesants jautājums: cik daudz lieliskas dzejas var uzrakstīt, iespiežoties stingrās formās? Un nekļūstot banāliem. Tam nu gan vajag treniņu! Manuprāt, verlibrs ir saistīts ar laikmeta izjūtu – tas ir organisks, tam raksturīga tagadnes balss. Bet tā noteikti nav vienīgā.

Atzīšos, ka šo konceptuālisma uznācienu netiku dzirdējusi, apmeklēju citus Dzejas dienu pasākumus.

Ja skatām plašāk – uzskatu, ka māksla ir tā joma, kur mēģināt ierobežot izpausmes ir bezjēdzīgi. Tomēr klausītājam būtu tiesības zināt iepriekš, uz ko viņš "lielās līnijās" dodas, vai piedāvātais viņam a priori nekļūs par šokējošu pieredzi. Bet kādam tā var izrādīties auglīga, lai radītu savus darbus vai sakustinātu eksistenciālus jautājumus. Jo izteiksmes līdzekļi ir ļoti dažādi! Un cilvēki ir ļoti dažādi.

Domājot par mākslu kā tādu, man šķiet, ka ir vērts aizdomāties arī par tādu nepopulāru un strīdīgu aspektu kā vardarbība pret mākslas baudītāju. Vienkārši apzināties, ka arī tāda eksistē. Un tas nav stāsts par baiso bubuli cenzūru, kuru kāds varētu reanimēt, bet autora spēju savu darbu redzēt arī no neērtā aspekta. Aiz sava ego robežām, kas mums, radošajiem cilvēkiem, ir ļoti izteiksmīgs.

Vai tāpēc tas vairs nav mākslas darbs? Gan jau ka ir. Vai par to jātaisnojas? Nav.

Starp citu, mani ārkārtīgi uzjautrināja Kārļa Būmeistara "eseja par Omnibusu"! Jo, ja tā kritiski paskatās, var taču gadīties, ka viens otrs tā saucamais darbs, turklāt jebkurā jomā, ir vārstījums, kas ar gudru seju "ietulkots", "iepakots" mākslā.

Lasīju, ka strādājat pie sava trešā dzejas krājuma un pirmās īsprozas grāmatas, sekojot mātes, pazīstamās dzejnieces un prozaiķes Andas Līces, pēdās. Kad varam sagaidīt šos darbus?

Ai, es jau baidījos, ka par to vaicāsit. Viss joprojām lēnā, pātraukumu pilnā procesā.

Patlaban esmu iesaistījusies vēl vienā interesantā autoru grupas "Tekstūra" projektā, kas vēstīs par rakstnieka anatomiju visdažādākajos aspektos. Iespējams, tas jau šogad ieraudzīs dienas gaismu!

"Kultūrzīmju grāmatplaukta" lasītājiem ir iespēja lasīt Elīnas Līces jaunāko dzeju.

*

rakstu par mīlestību

kas riņķo apkārt

pat ja šķiet

šais dubļos šai vietā

nekas neaug

bet raug’!

*

Skaistumu nosakām

pēc dažām

netveramām līnijām,

kurās atbalsojas

visu mīlētāju soļi.

akvarelis

nobriedusi sēkliņa

tavs skūpsts

mana mute

silta zeme siltas gaidas

dzidrais debess palags

mirklīgs pāri plūst

un kautrība

ziņkāra meitene aiz stūra

caur pirkstu starpām

laimīgi

ie

smejas

*

Bauskā piektdienas, 6. jūnija, vakarā piedzīvota kārtējā traģēdija. Kāda jauna sieviete nolēkusi no Mūsas tilta, "Bauskas Dzīvei" pastāstīja aculiecinieki.

Tā viņas aiznes –

šos sakropļotos ķermeņus –

sievietes, sievietes…

Sabiedrība slimo

ar sirds nepietiekamību,

mēle gan

uz visām pusēm.

Kādai sievietei

ielēca pakaļ vīrietis,

un izvilka krastā.

Tavs festivāls beidzies,

meitenīt,

mediķi (pagaidām) klusē.

*

Ja pieņem,

ka mūsu atvadīšanās

ir īpatna draudzības forma,

kurā tā arī neizceps kūku,

ja pieņem,

ka atsakāmies

no miltiem un visa pārējā,

tad tā vieta paliek brīva

vēl kādam satriecošam dzejolim.

*

līgsim vakaru.

lai tas nolīgota

pļava.

noliec izkapti.

es likšu mierā tecīlu.

līgsim vakaru

abi samierināti

labi?

*

Bet dzīvē viss ir savādāk –

ar vīrieti mācies laipot

pa jūtu džungļiem.

Velc ārā bērnus

no interneta. Kā bangās

te pazūd, te pazib

viņu rokas un kājas.

Bet dzīvē viss ir citādāk –

pieskati sava

romāna vākus.

*

Svētdiena –

ciemiņu pasts pienāk,

parasto

trešdienās piegādā,

un tam nepriecīgākas maliņas –

rēķinu, reklāmu paskatā.

Krustmamma

uzvilkusi smalkāko kleitu,

lūdz apgriezt nagus,

pati vairs nevar –

tā notiek, kad dienas sagājušas

nedienā.

Un mēs uzsmaidām viena otrai:

ir svētdiena

piepildījusies atkal.

*

Meklēju, kam piezvanīt,

kontaktus šķirstu.

Četri no tiem,

izrādās – miruši.

*

mana vieta manī pašā –

kad uzlieku roku

uz klēpja: silts

mana vieta –

bērns (pagaidām) neizbīstas

no jūtpilnas sirds

mana vieta –

Dievs kaut kur

līdzās irdz

*

Sapnī pie manis nāk Raiņa māsa,

un mēs runājam par sieviešu tiesībām.

Viņai ir bērns, kuru tā cer

atstāt vecmātei, bet tā vis nav mierā –

meita atkal uz Pēterpili dzīsies

kaismi kalpot lielajām idejām.

Viņas vīrs – pelēks īrnieks pelēkā uzvalkā,

kam sievas līdzdaļas vajag,

citādi tās varētu i nebūt –

kas tur, sievišķu bez sava gala!

Sēžam hruščovkas pagalmā,

uz sakarsuša asfalta. Tā

smalkā kleitā, es – džinsos, un atzīstos,

ka strādāt, šķiet, sievietei vispār nevajag,

ka manai dzīvei pietiktu ar

"brīnoties būt". Tā lūk!

Platiem soļiem tuvojas tās vīrs,

saplūzdams ar Raiņa vaibstiem,

tiek sēdināts tiesneša tronī,

par roku balstiem sievietes, klanošas galvu

viņa runas taktī.

Un saprotu, ka nekur tālu neesam tikušas,

pēc simts vai vēl simt gadiem –

jautājumi allaž tie paši:

Kur ir tavs bērns?

Kā labad tu esi un strādā? Vai STRĀDĀ?

Vai darbs spēj izteikt tevis esību – ?

Galu galā tam vīrišķa galotne,

kamēr būtība – atvērta plauksta.