Overcast 5 °C
T. 17.04
Rūdis, Rūdolfs, Viviāna
Izstāde Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu zālē būs apskatāma līdz pat 2. septembrim.
Izstāde Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu zālē būs apskatāma līdz pat 2. septembrim.
Foto: Mārtiņš Ziders / Latvijas Mediji

Jūnija sākumā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta muzeja "Latvieši pasaulē" rīkotā izstāde "Uzvelc Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē". Tajā ir apskatāmi veseli 40 dažādi tautastērpi – katram ir savs īpašais stāsts: diasporas apstākļos tie kalpoja kā mierinājums, kaut nedaudz mazinot ilgas pēc dzimtenes, kā arī veicinot patriotismu un piederību Latvijai.

Latviešiem nu gan ir izdoma! Brunčus darināja no segām un aizkariem, kreklus no izpletņa auduma, saktas pat no ūdens boilera detaļām. Starp šiem 40 ārzemju latviešu tautastērpiem ir arī tādi, kurus cilvēki paņēma līdzi bēgļu gaitās. Izstādes kuratore Marianna Auliciema saka lielu paldies savai vecmāmiņai, kura 1944. gadā savu tautastērpu neatstāja mājās: 

"Nāves bailēs viņa tomēr atcerējās to ielikt somā, pirms devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Vecmāmiņa to vilka mugurā brīžos, kad bija jādzied, jāuzstājas bēgļu nometnē. Vēlāk tautastērps nonāca pie manas mammas, kura to rūpīgi glabāja, valkāja un tad nodeva man. Es jūtos ļoti lepna un pagodināta." 

Izstādes kuratore Marianna Auliciema ir pateicīga vecmāmiņai un mammai, kuras cītīgi rūpējās par tautastērpu, kuru tagad nēsā Marianna pati.

Muzejs "Latvieši pasaulē" sešpadsmit gadu garumā krāj tautastērpus, piefiksē to stāstus, lai tas, kas nodots no paaudzes paaudzē un pieredzējis dažādus laikus, nekad netiktu aizmirsts: 

"Aicinu visus tautiešus nēsāt savus tautastērpus ar godu, kā arī nodot tos tālāk mantojumā saviem bērniem, mazbērniem. 

Kad pirmo reizi redzēju visus 40 tautastērpus vienkopus, man aizrāvās elpa: tāda bagātība! Mēs, latvieši ārpus Latvijas, esam tik ļoti lolojuši savu kultūru un tautastērpus. Lai to darītu, bija nepieciešama liela izdoma. Svarīgākais bija, ka latvietim ir šis tērps!"

Tautastērps trimdas latviešiem kļuva par zaudētās Tēvzemes simbolu – to izmantoja kā svētku un goda apģērbu, lai svešumā pārstāvētu savu dzimteni Latviju. Cilvēki dažādās pasaules malās tautastērpus vilka demonstrācijās, apmeklējot valsts svētkus, arī politiķu vizītēs. 

Mūsu tērpi tika dāvināti cittautiešiem: zināms, ka latvieši Memmingenes nometnē izgatavoja Nīcas tautastērpu un dāvināja to Anglijas troņmantniecei princesei Elizabetei.

Bēgļu nometnēs latvieši iesaistījās dažādos pasākumos – sabiedriskā dzīve bija ļoti aktīva. Tieši tas tautiešus motivēja sarūpēt sev tautastērpus. 

Pēckara gados gan sagādāt nepieciešamos materiālus bija ļoti sarežģīti, tāpēc nācās likt lietā savu izdomu. Tautastērpi, kas tapa bēgļu nometnēs, ir unikāli – tiem piemīt būtiskas detaļas, kuras atklāj gan tā laika dzīvi svešumā, prom no dzimtenes, gan arī ilgas pēc mājām un spēcīgu vēlmi saglabāt latvisko, kas sirdij tik ļoti tuvs un svarīgs.

Brunči no aizkariem un segām

Lai tikai varētu darināt un ar lepnumu nēsāt tautastērpu, latvieši bija gatavi atdot daudz: 20. gadsimta 40. gadu beigās Vācijā Paulīne Bauke pārtiku iemainīja pret aizkariem, no kuriem vēlāk uzšuva sev tautastērpa brunčus. Viņa, būdama liela rokdarbniece, atrada arī dzijas un diegus, lai brunčus un kreklu varētu izgatavot kaut puslīdz etnogrāfiski pareizi. 

Ināra Bauke Nīcas tautastērpā Kreistčērčā, Jaunzēlandē ap 1951. gadu: brunči darināti no aizkariem.

Kad tautastērps bija gatavs, Paulīnes meita Ināra to izmantoja dažādos sarīkojumos, kuri notika latviešu skolā bēgļu nometnē. Vēlāk, kad Ināra un viņas mamma izceļoja uz Jaunzēlandi, tautastērps tika vilkts, uzstājoties vairākos latviešu pasākumos. Pēc desmit gadiem, kad Ināra pārcēlās uz Čikāgu, viņa tautastērpu vilka, dejojot tautas deju kopā "Dzelme" un dziedot Milvoku latviešu jauktajā korī "Dzimtene". 

Tērps pabijis arī daudzos latviešu Dziesmu svētkos gan Amerikā (Bostonā, Klīvlendā, Indianapolisē, Portlendā, Milvokos), gan Kanādā (Toronto), gan arī Latvijā, kad Rīgā 1998. gadā Ināra piedalījās Dziesmu svētku gājienā un kopkoncertā.

Reklāma

Arī Vera Puķe-Puķīte bēgļu nometnē Dānijā 1946. gadā savu tērpu šūdināja no materiāliem, kādi tobrīd bija pieejami, – tā brunči, piemēram, tapa no krāsotas segas: "Ziniet, ko darīja latvieši? Krāsoja vilnas gultas segas melnas! Un izšuva brunčus, un apakšā tad uz tādas sarkanas lentes šuva tautiskos musturus. Ļoti jau gribējās, lai bērni arī būtu tautiski. Mums tolaik nevienam nebija tautas apģērba. Katrs vienkārši bija ko paņēmis līdzi no Latvijas... Bet kas tad varēja tautas apģērbu paņemt līdzi?! Par to jau daudz nedomāja. Pašas nepieciešamākās lietas dažās somās, un tas arī viss."

Saktas un rotas no kapara un boilera detaļām

Skaisto Dignājas tautastērpu ap 1980. gadu darinājusi Rita Jefimova Lielbritānijā. Tagad šis tērps nodots muzejam "Latvieši pasaulē". Tautastērps tapis Līdsas amatnieku kopā, gatavojoties V Eiropas Latviešu dziesmu svētkiem Līdsā 1982. gadā. Rita pati savām rokām izgatavoja ne tikai Dignājas brunčus, kreklu, villaini un galvas autu, bet arī saktas –tās tapa no ūdens boilera kapara detaļām. 

Rita Jemifova ap 1980. gadu darināja Dignājas tautastērpu. Saktas veidotas no ūdens boilera detaļām!

Rita atminas: "Vistrakākais jau bija mirklis, kad mums tie brunči bija jāauž, jo nevarēja dabūt īstos materiālus. Man ir Dignājas brunči, kurus gandrīz nevar panest, jo tie ir biezi. Tiem ir tāds kā mēbeļu materiāls – jo, ko mēs dabūjām, no tā mēs audām." Tos, kuri uz bēgļu nometnēm no Latvijas līdzi bija paņēmuši savus tautastērpus, pārējie gauži apskauda: "Kā tuvojās Dziesmu svētki, visi gribēja tautas apģērbu. Es toreiz sacīju – nekad mūžā vairs nebūs tā, ka man šāda apģērba nav!"

Arī Kanberas tautas deju ansambļa "Sprigulītis" dalībnieki rotu izveidi uztvēra radoši – tās tika veidotas ansambļa dalībnieces Māras Siksnas viesistabā. 

Kanberas tautas deju ansambļa “Sprigulītis” dalībnieki atdarināja 12. gadsimta latgaļu tērpus.

Gatavojoties Sidnejas Operas nama atklāšanai, dažādas etniskās grupas, kuras dzīvoja Austrālijā, tika aicinātas pieteikties konkursam par iespēju uzstāties šajā vēsturiskajā notikumā. 

Māra atceras: "Zinot, ka mums būs jāsacenšas ar straujiem dienvidu tautu dejotājiem un grezniem zīda un zelta tērpiem no austrumu valstīm, vadītāja Skaidrīte Darius nolēma izcelt mūsu deju un rituālu seno vēsturi. Tā radās pārgalvīga doma atdarināt 12. gadsimta latgaļu tērpu četriem dejotāju pāriem." Lai darinātu rotas, tika izmantots vieglāk pieejamais kapars, nevis bronza. 

Siksnu ģimene Kanberā.

Piemēram, rokassprādzes darināja no mašīnu akumulatoru kapara, bet pakavsaktas tapa no santehnikas veikalā iegādātām kapara caurulēm. 

Tērpi tika gatavoti, pašiem mācoties un apgūstot jaunas metālapstrādes un rokdarbu tehnikas, kā arī pielāgojot visu skatuves vajadzībām. 

Šis tērps apceļojis daudzas skatuves, tostarp vilkts mugurā arī tautas deju ansambļa "Saules josta" turnejā pa ASV, Kanādu, Angliju, Vāciju un Zviedriju 1976. gadā.

Dod tērpam otro iespēju

Abrenes tautastērps tapis 1991. gadā Rīgā. To uz Kanādas latviešu Dziesmu svētkiem atveda deju kolektīva "Rotaļa" dalībnieki – viņiem bija padomā tautastērpu pārdot svētku tirdziņā, lai iegūtu kabatas naudu radinieku apciemošanai. Kanādas latviete Ingrīda Mazutis šo tautastērpu atpirka, jo bija pārliecināta, ka šādu tērpu nekad nevar būt par daudz. 

Abrenes tautastērps iepatikās vienai no Ingrīdas meitām, Laimai, kura atminas: "Mani uzreiz uzrunāja šis tērps, jo tas bija citādāks nekā citi – balts, cēls, svinīgs. 

Uzskatīju tautastērpu par tādu kā klusu demonstrāciju pret to, ka mūsu valstij Abrene tika nelikumīgi atņemta." 

Tautastērps ir vilkts dažādos latviešu kopienas sarīkojumos Otavā Kanādā. Vēl viens zīmīgs un svarīgs notikums – Abrenes tautastērpā Laima izgāja pie vīra Ulda Dimiševska.

Laima Abrenes tautastērpā izgāja pie vīra Ulda.

2005. gadā, Laimai pārceļoties uz vecāku dzimteni, tautastērps atkaļ nokļuva Latvijā. Laima to velk, gan dziedot "Mārtiņkora" koncertos, gan piedaloties Dziesmu svētkos: "Nākamā nozīmīgā reize bija tad, kad uzvilku mugurā šo tautastērpu, pirmo reizi piedaloties Dziesmu svētkos Latvijā 2013. gadā. Tā bija varena sajūta – stāvēt Mežaparka estrādē savā tautastērpā – jutos, kā būtu savā īstajā vietā, un tā bija lieliska, svinīga sajūta!"

Elza Emīlija Mežmalis rokdarbu prasmes – aušanu, šūšanu, izšūšanu – bija apguvusi Latvijā, biškopības skolā Vecbebros. Viņa 81 gada vecumā savai meitai Maigai izgatavoja Abrenes tautastērpu. Tas nenācās viegli, jo Elza sirga ar artrītu, kas nāca kā nelāga blakne, daudzus gadus šujot zirgu sedlus ādas apstrādes uzņēmumā "Butler Brothers Saddlery" Brisbenā. 

Abrenes tautastērpu Maigai izgatavoja mamma Elza – spītējot sāpēm, kuras radīja artrīts.

Lai vingrinātu pirkstu locītavas un nodrošinātu tām kustību, viņa turpināja šūt ik dienu. Tautastērps tika darināts, izmantojot tikai un vienīgi tos materiālus, kurus varēja atrast mājās, – Elza izmantoja arī meitas iepriekšējā Nīcas tautastērpa detaļas. Veselības problēmu dēļ Elza nevarēja izšūt blūzes rakstus, tāpēc tos viņa aizvietoja ar pašas austām prievītēm. 

Arī Abrenes brunču apauds ir Elzas austs. Meita Maiga tautastērpu vilka, piedaloties Austrālijas Latviešu kultūras dienās un citos latviešu kopienas sarīkojumos.

Pielāgojoties Brazīlijas klimatam

Brazīlijas latvietes Lianas Arais Pydd tērps tika veidots, ņemot vērā lielo karstumu, kāds valda Brazīlijā. Liana izmantoja plānu, viegli elpojošu svītrainu audumu brūnos toņos. Pie stilizētā tautastērpa viņa kājās āva pastalas, ap galvu vainaga vietā dažkārt apsēja jostu. Liana atklāj, ka šis tautastērps norāda uz to, cik grūti Brazīlijā būtu nēsāt tradicionālo tērpu, kas ir smags un biezs: tieši tāpēc nācies pielāgoties apstākļiem un risināt šo jautājumu radoši." Tērpu Liana vilka uz sarīkojumiem Brazīlijas latviešu centrā, vienreiz arī uz balli etnisko kopienu svētkos "Fenadi" Ižuī.

Cita Brazīlijas latviete Ilona Gulbis savu tautastērpu sāka darināt jau tad, kad viņai bija vien četrpadsmit gadi. Ilona atceras, ka linu toreiz nopirka pati: "Tādu, kas ir precīzs, kur var izvilkt diegus un dūrienus saskaitīt. Tā es lēnā garā izšuvu blūzi. Tas ir manis pašas roku darbs." Lielvārdes brunčus Ilona pašuva no veikalā pirkta pusvilnas auduma. 

Šo tērpu Ilona Gulbis sāka darināt jau tad, kad viņai bija vien 14 gadi.

Saktas un Lielvārdes jostu savukārt viņa iegādājās Amerikā. Jostu auda kāds kara invalīds, rotas darināja rotkalis Augusts Telle Čikāgā. 

Tautastērpa vainagu pēc Ilonas lūguma izgatavoja rokdarbu meistare Marija Ošeniece Brazīlijā. 

Kāpēc Ilona sev izvēlējās tieši Lielvārdes tautastērpu? Atbilde ir īsa un skaidra: "Man patika! Fascinēja Lāčplēša teika." Dāvinot tērpu muzejam, Ilona nolēma Lielvārdes jostu paturēt sev par piemiņu.

Četrdesmit dažādie tautastērpi vēsta par patriotismu un lepnumu – būt latvietim ir tiešām īpaši!

Uzziņa

  • Izstāde "Uzvelc Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē" Latvijas Nacionālajā bibliotēkā būs apskatāma līdz pat 2. septembrim. Ieeja bez maksas.
  • Tajā apskatāmi 40 dažādi tautastērpi: liela daļa no tiem šūdināti trimdā, nodoti no paaudzes paaudzē.
Reklāma
Reklāma
MĀJA ĢIMENE
Reklāma