Aktuālā kultūras diskusija: Rezidenču izdzīvošanas māksla

Latvijā ir ap 30 dažādu mākslas nozaru rezidenču, ieskaitot epizodiskās. Tas šķietami ir labs rādītājs, taču neko nestāsta par patieso situāciju.

Kaut arī kultūra ir grūti izskaitļojama, rezidenču atdeve ir skaidra kā teksta uzdevuma atrisinājums. Piemēram, rakstniecībā: dienu skaits attiecībā pret izdoto oriģinālliteratūras grāmatu skaitu ir objektīvs rādītājs. Jau tagad zināms, ka nākamgad būs vismaz par 150 grāmatām vairāk nekā tad, kad mērķtiecīga valsts atbalsta rezidencēm nebija. Droši vien savas formulas ir arī citām nozarēm. Tas pierāda, ka mākslai vajag telpu.

Sarunā par rezidenču izdzīvošanas mākslu piedalās piecu rezidenču pārstāvji. Visām ir atšķirīgi juridiskie statusi, filozofija, kapacitāte un finansējums. Visas šogad ir atbalstītas VKKF radošo rezidenču atbalsta programmā un uzsver, ka tās atbalsts ir nenovērtējams, tomēr rezidenču sistēma nav sakārtota. Visas iesaistījušās Latvijas radošo rezidenču apvienībā "LaMaRe", ko vērtē kā labu praktisku instrumentu organizatoriskos jautājumos un informācijas apmaiņai, tomēr arī apvienība vēl nedarbojas vēlamajā jaudā.

Sarunā piedalās: Arno Jundze – Dubultu Rakstnieku nama pārstāvis un Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdis, Ieva Balode – Ventspils Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas direktore, Armands Siliņš – Sansusī Mākslas rezidenču centra "Susēja" projektu vadītājs, Inga Bermaka – Laidu muižas pils rezidences "Laidi" projektu vadītāja, Guna Roze-Tamule – Tukuma – UNESCO Literatūras pilsētas rezidences "Jaunpils Rakstnieku pils" koordinatore.

Liriskā aritmētika

Kā jūs teiktu, kas īsti ir rezidence un kāpēc mākslai vajag telpu?

Arno Jundze.

Foto: Edijs Pālens/LETA / LETA

A. Jundze: Visiem šķiet, ka rakstnieki raksta no zila gaisa, ka tas neko nemaksā un ir tik burvīgi paņemt grāmatu bibliotēkā un atkal neko nemaksāt, – nevienā brīdī nepiedalīties tās tapšanā ar savu pienesumu. Rezidenču atbalsts ir kaut neliela sabiedrības līdzdalība.

A. Siliņš: Es teiktu, ka rezidences ir vērtīgākais mākslu veicinošais process. Ir mākslas nozares, kuras savus darbus var radīt tikai rezidencē, jo ir nepieciešamas specifiskas telpas vai darbnīcas. Arī māksliniekiem tā ir darba vieta, tāpat kā ārsti strādā slimnīcās, skolotāji skolās, ierēdņi birojos, automehāniķi servisos, aktieri teātros, operas un baleta mākslinieki operā un tā tālāk – katrā profesijā ir specifiskas darba vietas.

I. Balode: Rezidencei jānodrošina konkrētas vajadzības, lai iemītniekiem labi strādātos. Galvenais ir drošības sajūta, klusums, privātums un vienlaikus – arī iespēja socializēties, apmeklēt kultūras pasākumus, bibliotēkas. Ļoti svarīgi, lai uz vietas būtu kāds, kam var jebkurā brīdī lūgt palīdzību vai padomu. Rezidenču programmas rīkotāji principā uzņemas atbildību par rezidenta veselību, drošību, krīzes situācijām, savstarpējo saskarsmi, sadzīvošanu, apkārtējas sabiedrības attieksmi pret rezidentiem, kā arī dažādiem neparedzamiem starpgadījumiem, kas notiek ļoti bieži. Šīm situācijām ir jābūt gatavam, bet tai pašā laikā tām nav iespējams sagatavoties. Bet vispirms jābūt vienotai izpratnei par to, kas ir rezidence.

A. Jundze: Ar kritērijiem jātiek skaidrībā jau līdz nākamajam VKKF konkursam, jāvienojas, kas ir rezidence un kas drīzāk izskatās pēc sezonāla privātbiznesa.

G. Roze-Tamule: Viens no kritērijiem varētu būt regularitāte pretstatā epizodiskumam un sadarbību platforma pretstatā individuālam darbam. Taču to var nodrošināt tikai ar sistēmisku finansējumu. Ja tāda nav, telpai jāpelna, lai vismaz nosegtu izdevumus.

A. Jundze: Šādā modelī savulaik izdzīvoja Dubultu nams. Man likās negodīgi, ka nams bija kļuvis par viesu māju, kur atpūtās bijušie Latvijas emigranti, bet mūsu rakstnieki varēja bikli pasēdēt rudenī, ziemā. Tas nebija pareizi. Ilgi cīnījāmies, līdz panācām, ka māja ir tikai rakstošajiem.

I. Bermaka: Būtu labi, ja atbalstošās instances, izvērtējot pieteikumus, uzdotu jautājumus un klātienē apciemotu rezidences, uz vietas iepazīstot padarīto un procesu.

Obligāti vai brīvprātīgi?

Rezidentu iesaiste kopienas kultūras dzīvē ir svarīga, lai iegūtu finansējumu, bet introverti mākslinieki to pacieš kā zobusāpes. Kā to sabalansējat?

G. Roze-Tamule: Savdabīga pieredze bija Tukuma deleģētajam rakstniekam Imantam Liepiņam rezidencē Ķīnas UNESCO Literatūras pilsētā Nandžingā 2025. gada vasarā. No plānotās rakstīšanas nekas nesanāca, jo Nandžingā nemaz nav Rakstnieku mājas mūsu izpratnē. Visas 12 dienas pagāja Starptautiskā ķīniešu literatūras tulkošanas un sinoloģijas konferencē, dažādu iestāžu un pasākumu apmeklējumos, tiekoties ar vietējiem autoriem un žurnālistiem. Turklāt no uzņemtajiem autoriem gaidīja, ka viņi uzrakstīs stāstu vai dzejoli, kurā parādīsies Nandžinga. Arī tāda, izrādās, var būt izpratne par rezidenci. Mēs Tukuma UNESCO rezidencē jau līgumā atrunājam, vai rezidents vēlas publisku pasākumu. Respektējam, ja nevēlas, tomēr gandrīz visi piekrīt. Aprīļa rezidenti iesaistīsies festivālā "Uz Tukumu pēc literatūras", bet mācību gada pirmajā pusē atkal realizēsim virzienu "Literatūra skolas somā", piedāvājot rakstniekiem vadīt stundas. Ne visi kam tādam ir gatavi, bet beigās sajūsmā ir visi, arī skolotāji. Visiem rezidentiem veidojam vizuāli gaumīgas, individuālas vizītkartes, ko publicējam soctīklos, daudziem ir arī intervijas vietējā avīzē.

Radošā tulkošanas darbnīca Ventspils Rakstnieku mājā. Vada Ajumi Kurosava no Japānas.

Foto: Ieva Balode

I. Balode: Arī mums noteikumi neparedz obligātu publisku pasākumu vai publikāciju, kas veltīta rezidencei, un rezidenti to novērtē. Tā kā Ventspilī rezidencē lielākoties uzturas ārvalstnieki, esam sapratuši, ka labākais veids, kā vietējo kopienu iepazīstināt ar Rakstniekmājā notiekošo, ir veidot intervijas ar rezidentiem, ko publicējam gan "Ventas Balsī", gan "Latvijas Avīzē".

I. Bermaka: "Laidos" ir noteikts princips, ka katras rezidences noslēgumā paveiktais tiek prezentēts publiskā pasākumā. Gadā notiek līdz pat 20 šādu publisku notikumu – koncerti, performances, prezentācijas un atvērtās darbnīcas. Citādi rezidentu iesaiste kopienā ir brīvprātīga un atkarīga no katra mākslinieka pieejas. Pēc mūsu novērojumiem, biežāk tiek izmantota apkārtējā vide – daba, telpa un vietas konteksts –, nevis tieša vietējo iedzīvotāju iesaiste, kas daļēji skaidrojams ar nelielo iedzīvotāju skaitu un ierobežotām iespējām viņus iesaistīt. Tomēr mēs aktīvi domājam, kā mērķtiecīgi veidot saikni ar vietējām iniciatīvām. Nesen uzsākta veiksmīga sadarbība ar vietējo amatieru teātri, kas nākotnē ļaus paplašināt rezidences iesaisti kopienas radošajos procesos.

A. Siliņš: "Sansusī" tiešā veidā ar kopienu darbojas un paveikto atrāda labklājības rezidences, pārējiem piedāvājam tādu opciju, un ir mākslinieki, kas novada meistarklasi mākslas skolā. Parastajās rezidencēs dažkārt izveidojam kādu koncertu, bet vairāk tāpēc, lai būtu izrādīšana, kas skatuves mākslā ir svarīga.

Iekšējā konkurence

Katrā mākslas nozarē Latvijā ir vairākas rezidences. Kas radošajām personām liek izvēlēties vienu vai citu?

I. Bermaka: Māksliniekus motivē iespēja strādāt koncentrētā, iedvesmojošā vietā ar piekļuvi darbnīcām un specifiskam aprīkojumam, kā arī veidot sadarbības. Nozīmīgu lomu spēlē arī finansiālie nosacījumi un unikālais konteksts – daba, arhitektūra un attālums no ikdienas, kas ļauj pilnībā pievērsties radošajam procesam.

I. Balode: Galvenais veids, kā cilvēki uzzina par rezidencēm, – dzirdot no kāda labas vai sliktas atsauksmes. Ventspils māja rūpējas, lai atsauksmes būtu tikai labas, un tas atmaksājas.

G. Roze-Tamule: Atbalsta personāla attieksme ir ļoti, pat noteicoši svarīga. Esmu dzirdējusi, ka tieši tās dēļ cilvēks izvēlas neatgriezties kādā no rezidencēm.

A. Siliņš: Mums šai ziņā bijusi pieredze gan labā, gan ļoti sliktā nozīmē. Tas atkarīgs gan no tā, kādi mākslinieki atbrauc, gan arī kāda veidojas komunikācija ar atbalsta personālu. Svarīgi ir skaidri noteikumi – tas ir tā un tas šādi; ja kaut kas noiet greizi, noteikumos viss bija atrunāts.

G. Roze-Tamule: Pilnīgi piekrītu, jo rezidence ir vieta darbam, nevis bezmaksas atpūtai, lai gan dozēta viesošanās ir atļauta visur.

A. Jundze: Ir ļoti labi, ja kādreiz ciemos atbrauc vīrs vai sieva ar bērniem un ģimene redz, ka tas rakstnieks tiešām te strādā. Rakstnieki pārmaiņus rotē pa visām rezidencēm; kādam labāk patīk tur, kādam citur. Ir tādi, kas gandrīz visu gadu saplāno rezidencēm, ir kas katru gadu meklē citas iespējas un iegūst Eiropas mēroga pieredzi, un tas ir labi. Bet vai rotācija Latvijas mērogā būs iespējama ilgtermiņā? Jo skaidrs, ka mēs savā starpā konkurējam VKKF programmas konkursā, bet naudas vairāk nebūs.

Problēmas un ideālais atbalsts

Kādi ir jūsu rezidences darbību kavējoši apstākļi, un kā vēl valsts un pašvaldības varētu tās atbalstīt?

I. Bermaka: Galvenā problēma, ka jātērē lieli resursi rezidenču darbības nodrošināšanai. Muižas ēkas uzturēšanas izmaksas ir milzīgas, ap 4000 eiro mēnesī. Lai gan rezidenci apmeklē daudz mākslinieku, no šiem ienākumiem spējam nomaksāt tikai komunālos maksājumus, algām nesanāk.

A. Jundze: Atbalsta institūcijas beidzot ir sapratušas, ka stipendijas un uzturēšanas izdevumi nav dalāmi – uzturēšana ir primāra, lai rezidence vispār darbotos.

I. Bermaka: Nogurdinošs ir arī no projekta uz projektu balstītais finansējums, kas apgrūtina ilgtermiņa plānošanu. Lielais jautājums: cik ilgi rezidences var darboties pēc brīvprātīgā darba principa un no personīgajiem līdzekļiem?

G. Roze-Tamule: Tas ir arī mūsu sāpju jautājums. Jo projekti ne vienmēr tiek atbalstīti, bet atbalsta gadījumā līdzekļi tiek novirzīti rezidences uzturēšanai un dienas naudām, atalgojums paliek pēdējā vietā.

I. Balode: Ideāla būtu vismaz trīs gadu darbības un finanšu plānošana un atbalsts. Noderētu arī viena radošo rezidenču platforma, kur būtu publicēta informācija par visām Latvijā esošajām rezidencēm, kas palīdzētu radošām personām atrast sev piemērotāko, bet radniecīgajām rezidencēm sadarboties. VKKF varētu būt nacionālas programmas, kas atbalsta sadarbības, tīklošanās platformas.

A. Siliņš: Arī mums nav neviena pilna laika darbinieka, jo visi strādā citur, un "Sansusī" ir otrajā vai piektajā plānā. Varētu biežāk piedalīties projektu konkursos, taču tas prasa laiku, bet resursu nav. Mēģinām pierunāt pašvaldību palīdzēt praktiski, kaut vai izpumpējot kanalizāciju. Viņi, protams, negrib to darīt, jo tas ir privātīpašums. Dažkārt piešķir naudu un "tērējiet mūsu pakalpojumiem". Vēl viena problēma ir darba telpu pielāgošana. Mūziķiem ir gan flīģelis, gan skaņu aparatūra, bet, ja brauc vizuālie mākslinieki, jārisina, kur viņi strādās. Ļoti gribam attīstīt labklājības rezidences. Šobrīd Stradiņa slimnīca kopā ar Kultūras akadēmiju gatavo jaunos speciālistus, kas darbotos tieši šajā lauciņā. Mēģinām pašvaldību pārliecināt par šo ideju, lai iegūtu finansējumu tieši sociāli atbildīgajām rezidencēm. Arī valstiski būtu vērtīgi saslēgt veselības nozari ar mākslas nozari, ziemeļvalstīs ir jau normāla prakse izrakstīt pacientiem koncertus vai mākslas nodarbības. Vārdu sakot, nemitīgi mēģinām atrast līdzsvaru, kā sabalansēt vēlamo ar vismaz minimālo.

Uzziņa par dažām rezidencēm

Dubultu Rakstnieku nams

Atrodas Jūrmalā. Darbojas 25 gadus. Strādā rakstnieki, tulkotāji, literatūrzinātnieki, muzikologi, mākslas zinātnieki – visi, kas raksta.

• Juridiskais statuss. Nams – vasarnīca pieder biedrībai "Latvijas Rakstnieku savienība", kas arī organizē rezidences darbu. Pozitīvi, ka māju neviens nevar atņemt. Nav pozitīvi, ka līdz VKKF mērķprogrammai rezidenču finansēšana bija tikai biedrības atbildība.
• Kapacitāte. Teorētiski gada laikā varētu uzņemt pāri simtam rakstnieku, bet rezidence ir sezonāla – no aprīļa līdz oktobrim, šajā laikā var uzņemt 60–68 rezidentus. Ir 11 istabas, sešās no tām var dzīvot un strādāt ar ģimeni, ja abi ir radoši. Virtuve un terase kopīgas.
• Unikālais. Kūrortpilsēta, jūra simt metru attālu. Rīgas tuvums, lieliska satiksme. Tuvākā apkārtne, kvartāls ir radoša vieta jau kopš 19. gs., kad tur apmetās dažādu valstu rakstnieki un dzīvoja Aspazija.
• Filozofija. Klusums. To nosaka pati ēka – vasarnīca. Plāno sienu dēļ atpūta ar strādāšanu nav savienojama. Klusums rakstniekam ir svarīgs jebkurā stadijā – vai viņš domā jaunu tekstu vai rediģē, visas stadijas ir vienlīdz svarīgas.
• Finansējums. Divus pēdējos gadus – VKKF programma, kas ir atslodze, tomēr tikai trešdaļa nepieciešamā. Ir autori, kas paši īrē istabas, tas ļauj savilkt galus.
• Atbalsta personāls. Pilnas slodzes darbinieku nav, jo nav ko maksāt. Ir brīvprātīgie un pāris cilvēku, kas strādā par niecīgu atalgojumu. Objektīvi būtu nepieciešama viena pilna slodze.
• Stipendijas. Ir dienas nauda – astoņi eiro dienā.

Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja

Atrodas Ventspils centrā. Darbojas kopš 2006. gada. Atbalstītā māksla: literatūra, tulkojumi, pētījumi.

• Juridiskais statuss. SIA "Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja" – kapitālsabiedrība, kur daļas vienlīdzīgi pieder Kultūras ministrijai, Ventspils valstspilsētai un privātpersonai. Ēka pieder valstspilsētai, SIA to nomā un organizē rezidenču darbu. Labs piemērs, kā valsts un pašvaldība var sadarboties, lai atbalstītu gan Latvijas literāro procesu iekļaušanos starptautiskā apritē, gan veicinātu literatūras attīstības procesu Latvijā.
• Kapacitāte. Septiņas istabas, no kurām divas iekārtotas pāriem, vienlaikus var uzturēties septiņi līdz deviņi rezidenti. Virtuve un ēdamistaba – kopīgas. Rezidenču programma norit visu gadu bez pārtraukuma. Atkarībā no uzturēšanās ilguma gadā uzņem 100 līdz 120 autorus.
• Unikālais. Rezidences konkurss ir ļoti demokrātisks un viegls, aizpildot nelielu pieteikuma formu. Dod iespēju arī iesācējiem, tādējādi sniedzot atbalstu pirmās grāmatas tapšanā.
• Filozofija. Popularizēt latviešu literatūru pasaulē, tādēļ pārsvarā rezidencē mīt ārvalstu autori un tulkotāji, bet vismaz viens ir no Latvijas, lai nodrošinātu latviešu literātiem iespēju draudzēties ar citu valstu autoriem, iepazīstinot viņus ar latviešu literatūru.
• Finansējums un stipendijas. Kopš pirmsākumiem Kultūras ministrija sedz praktiski visas uzturēšanas izmaksas un darbinieku atalgojumu. Atbalsta arī VKKF, divus gadus no jaunās mērķprogrammas. Kopš 2009. gada – arī Ziemeļu Ministru padomes ("Norden") rezidenču programma. Papildus ir arī mazāki, bet nozīmīgi projekti, ko atbalsta Ventspils valstspilsēta, kā arī ar citām rezidencēm tiek kopīgi īstenoti "Radošās Eiropas" projekti.
• Atbalsta personāls. Rezidencē strādā trīs pilna laika darbinieki – programmas koordinatore, grāmatvede, saimniecības vadītāja un viena pusslodzes projektu vadītāja.
• Stipendija. No VKKF finansējuma – 320 eiro par četru nedēļu rezidenci. Ziemeļu Ministru padomes projekta stipendija – 600 eiro par četru nedēļu rezidenci (to šobrīd saņem tikai autori no Ukrainas), Tulkotāju programmā – 400 eiro. Visas stipendijas tiek apliktas ar nodokļiem.

Sansusī mākslas rezidenču centrs "Susēja"

Atrodas Jēkabpils novada Aknīstes pagastā. Darbojas kopš 2016. gada. Starpdisciplināru žanru rezidence ar akcentu uz skatuves mākslu un mūziku.

• Juridiskais statuss. Rezidences organizē biedrība "Sansusī", bet ēku īpašnieks ir trešā persona – privātpersona. Biedrība uz līguma pamata maksā tikai nekustamā īpašuma nodokli un rēķinus. Priekšrocības – mājas un teritoriju izmanto bez īres maksas. Mīnuss – jebkurā brīdī līgums var beigties un viss ieguldījums, kas nav kustama manta, tur paliek, ja vien laikus neatrunā citādi.
• Kapacitāte. Pēdējos divus gadus, pateicoties VKKF atbalstam, rezidence strādā visu gadu. Iepriekš – sezonāli, uz projektiem. Ir piecas istabas, virtuve, arī dažas radošās telpas kopīgas. Gadā vidēji uzņem 20 līdz 25 māksliniekus.
• Unikālais. Unikāla ir labklājības rezidenču programma. Mākslinieki strādā ar Daugavpils psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientiem un darbiniekiem, ar Aknīstes sociālās aprūpes centra iemītniekiem, vietējiem skolēniem un vientuļiem cilvēkiem. Atšķirībā no mākslas terapijas, ieguvums ir arī māksliniekam, jo beigu beigās top laikmetīgās mākslas darbs. Unikāla ir arī kupolveida skatuve dažādām mākslām.
• Filozofija. Sociāli atbildīga rezidence.
• Finansējums. Divus gadus atbalsta VKKF programma. Mēdz būt "Norden" atbalsts, šogad nav. Bijuši arī "Radošās Eiropas" projekti. Diezgan liels ir arī Eiropas solidaritātes korpusa atbalsts. Lai nopelnītu, epizodiski izīrē telpas ārpus regulārajiem projektiem. Pašvaldības atbalsts ir 10% līdzfinansējums no viena projekta gadā, kas ir pāris tūkstoši eiro.
• Atbalsta personāls. Labklājības rezidencē ir algots mākslinieks un kuratore asistente, parastajās rezidencēs strādā tikai brīvprātīgie. Objektīvi vajadzētu divas pilnas slodzes.
• Stipendija. Labklājības programmas rezidentiem ir stipendija 15 eiro dienā pirms nodokļu nomaksas.

Laidu muižas pils rezidence

Atrodas Kuldīgas novada Laidu pagastā. Darbojas četrus gadus. Atbalsta starpdisciplināru laikmetīgo mākslu. Rezidenci iecienījuši fotogrāfi, videomākslinieki, mūziķi, keramiķi.

• Juridiskais statuss. Muižas pils ir pašvaldības īpašums, kas nodots biedrībai bezatlīdzības lietošanā. Priekšrocība – lielos tehniskos jautājumus, kas saistīti ar mājas uzturēšanu, nodrošina pašvaldība. Rezidences organizē sabiedriskā labuma biedrība "Give and Get".
• Kapacitāte. Darbojas visu gadu. Var uzņemt 16 individuālus māksliniekus vai grupas līdz pat 50 dalībniekiem. 2025. gadā uzņēma 260 māksliniekus.
• Unikālais. Rezidences unikālums slēpjas vietā – vēsturiskā muižas ēkā ar plašu teritoriju, kur vienuviet ir dzīvošana, radošais darbs un publiskā programma. Rezidence piedāvā bezmaksas piekļuvi darbnīcām un koprades telpām. Īpaša vērtība ir telpiskās skaņas ("ambisonic") ģeodēziskais kupols, kas ļauj realizēt inovatīvus skaņas un performanču projektus.
• Filozofija. Nodrošināt koncentrētu, drošu un profesionālu vidi radošam darbam, ļaut māksliniekam izpausties, eksperimentēt, veidot jaunus kontaktus, veicināt sadarbību un ideju apmaiņu. Rezidencē tiek ievērots princips nelietot alkoholu.
• Finansējums. Ar palielu nemateriālā finansējuma daļu nodrošina Kuldīgas novada pašvaldība. Pēdējos divus gadus atbalsta VKKF rezidenču programma. Piesakās arī starptautiskiem grantiem ("Nordic" un "Radošā Eiropa"), bet pagaidām vēl nav saņēmuši. Liels atbalsts ir radošo profesionālo NVO kapacitātes atbalsta programmas finansējums sešu tehnisko darbinieku algošanai.
• Atbalsta personāls. Trīs brīvprātīgi projektu koordinatori un viens galdnieks, divi virtuves darbinieki, kuru ieņēmumi atkarīgi no pieprasījuma, seši pusslodzes tehniskie darbinieki – algoti no NVO kapacitātes projekta. Objektīvi būtu vajadzīgas pilnas astoņas slodzes.
• Stipendijas. Nav. VKKF atbalstītie rezidenti uzturas bez maksas, pārējie maksā 25 eiro diennaktī no pašu piesaistīta finansējuma vai personīgiem līdzekļiem.

Jaunpils Rakstnieku pils

Atrodas Tukuma novada Jaunpilī. Rezidence darbojas trīs gadus, pilī – pirmo gadu. Atbalsta visu veidu rakstniecības darbus, radošos tandēmus, kā arī literatūras projektu attīstītājus.

• Juridiskais statuss. Pils ir pašvaldības SIA, rezidences darbu organizē biedrība "Tukuma Literātu apvienība", fiziski nodrošina Jaunpils pils. Priekšrocība – kopš rezidence nedarbojas privātīpašumā, pašvaldība labprātāk iegulda naudu pamatvajadzībās.
• Kapacitāte. Ir divi apartamenti ar virtuvēm, abi iekārtoti diviem. Kopīgs gaitenis ar vietu sarunām un veļas mazgāšanas telpa. Strādā 10 mēnešus gadā ar pauzi vasarā. Vienlaikus var uzņemt divus līdz četrus rezidentus atkarībā no rezidenču ilguma un tandēmu skaita, objektīvi – 35 līdz 50 personas gadā. Šogad astoņos mēnešos rezidēs 27 cilvēki, no tiem trīs pāri.
• Unikalitāte. Ekskluzīva vieta – skaista viduslaiku pils, kur par literāti 18. gs. kļuva Elīza fon der Reke. Burvīga apkārtne un pastaigu vietas. Kultūras pieejamība. Smalkas pusdienas pils krogā par darbinieku cenu. Vienīgā UNESCO Radošo pilsētu tīkla rezidence Latvijā, rezidentiem ir iespējas iekļauties pasaules literatūras pilsētu projektos.
• Filozofija. Atšķirties ar neikdienišķu auru radīšanai. Pirmajā vietā rezidentu labsajūta – lai viņi justos gaidīti, novērtēti, netraucēti. Tikpat svarīgi, lai telpās viss ir līmenī, ieskaitot traukus, inventāru, sīko tehniku. Jo rezidents tur dzīvo, nevis ir atbraucis ciemos.
• Finansējums. Finansē Tukuma novada pašvaldība, šogad arī VKKF mērķprogramma, kas ir 3/4 no kopējās summas. Ir privāti, tostarp pašu rezidentu ziedojumi. Starptautiskiem grantiem rezidence vēl nav pretendējusi.
• Atbalsta personāls. Atbalsts ir pastāvīgi pieejams, bet algotu darbinieku nav. Par niecīgu samaksu (40 eiro mēnesī) strādā projektu vadītājs, brīvprātīgi – pils darbinieks, epizodiski, bet apmaksāts – mākslinieks. Objektīvi būtu nepieciešama viena pilna slodze.
• Stipendijas. Dienas nauda – astoņi eiro dienā.