Kas nomierinās nomierinātājus? Vai Rīgas dome pārspīlē ar satiksmes ierobežojumiem?

Jau ilgāku laiku man dara bažīgu ielu satiksmes kustības organizācija Rīgā. Pareizāk sakot, izmaiņas, kas notikušas pēdējo gadu laikā. Man arvien rodas iespaids, ka cilvēki, kas pieņem attiecīgus lēmumus, īsti nesaprot savas rīcības sekas. Vārdu sakot, nav profesionāļi. Kopējā tendence, ko esmu dzirdējis no Rīgas domes amatpersonu puses, ir vēlme panākt satiksmes “nomierināšanu”, lai auto negadījumos nebūtu neviena letāla iznākuma. Ideja, protams, ir skaista un humāna. Kopējās tendences it kā ir zināmas: priekšroka tiek veidota riteņbraucējiem, sabiedriskajam transporta un gājējiem, ātruma ierobežojumi utt. Šajā politikā vieglais privātais autotransports ir kā sliktie zēni.

Kur ir problēmas saistībā ar nomierināšanas politiku? Pirmais, daudzās Rīgas ielās ir noteikts ātruma ierobežojums – ne vairāk kā 30 kilometri stundā. Rezultātā braukšana ar auto pa Rīgas ielām sanāk itin lēna, kas prasa vairāk laika, bet galvenais, ka ir lielas iespējas pat neapzināti pārkāpt pieticīgo ātruma limitu un tikt pie administratīvā soda. Vietās, kur bieži ir sastrēgums, daudz krustojumu un luksoforu, 30 km/h neko daudz nemaina, jo periodiski tāpat ir jābremzē, jāapstājas un pēc tam jāstartē no jauna. Ātrums jau tā ir neliels.  Tas nozīmē, ka no praktiskā un drošības viedokļa šādās satiksmes vietās maz kas tiek iegūts. Savukārt tajos ceļa posmos, kur nav luksoforu, krustojumu, bet ir plaša josla, kur var patiešām braukt ātrāk, šāda prasība liekas nesamērīga. Ja jau ir automašīna iegādāta, tad lai pārvietotos ātri. Ir saprotams samazināts ātruma braukšanas režīms pie skolām, bērnudārziem, līdzīgām iestādēm. Tomēr daudzās Rīgas ielās šāda prasība izskatās neadekvāta. Piemēram, Mežaparkā, Meža prospektā. Tur ir ļoti plata josla. Diez vai tas ir melnais punkts Rīgas satiksmes kustībā. Viss Čiekurkalns arī palicis 30 km/h zonā. Parasti tur daudz ātrāk nemaz nevar pabraukt.

Sporta žurnālists Normunds Melderis.

Foto: Publicitātes / Latvijas Mediji

Otra problēma ir velo celiņi. It kā jau jauki, veselīgi. Gribas teikt lielu paldies Rīgas domei? Bet nesteigsimies. Tas tāpēc, ka šādu veloceliņu izbūve vietām ir absolūti nepiemērota. Piemēram, Lāčplēša ielā, kas ir maģistrāle uz Salu tiltu, veloceliņu dēļ autosatiksmes kustība tagad ir būtiski apgrūtināta un palēninājusies. Tūlīt tur atveras jauns Lidl veikals, kas satiksmes problēmu tikai sakāpinās.

Ko vērts savulaik bija Čaka-Marijas velo celiņu eksperiments, kad no rudens līdz pavasarim tika vērtēts, kā tas darbosies? Jau ziemas sezonas izvēle radīja jautājumu, vai visi te ir pie pilna prāta? Vai tas ir īstais laiks eksperimentam, kas jau, kaut vai nedaudz padomājot, bija ar skaidri nojaušamu negatīvu iznākumu. Jau apriori eksperiments bija nolemts neveiksmei. Ko tas vispār deva? Jā, daži riteņbraucēji, varēja atbraukt no Purvciema uz centru ar velosipēdiem. Bet cik viņu bija? 20 dienā? Bet toties, kas par sastrēgumiem satiksmes pīķa stundās radās autovadītājiem, kuriem abās pusēs palika tikai viena braucama josla! Cik daudz “pateicības” niknie autovadītāju tūkstoši palika parādā Rīgas domei par šo idiotisko eksperimentu?!  Velo celiņus var būvēt, ieviest, bet tikai tad, ja tas nerada pārmērīgas ciešanas un problēmas autovadītājiem, kuru ir daudz vairāk par riteņbraucējiem. Rīgas domē ar izvērtēšanas balansu pagaidām ir milzīgas problēmas. Līdzīgi var teikt par veloceliņu asistentiem – stabiņiem. Tie varbūt labi izskatās, izdaiļo Rīgas ielas, taču praksē ļoti traucē satiksmei. Pimrkārt, samazina braucamo ielas daļu, otrkārt, autovadītājiem nav iespējams piebraukt malā un izlaist pasažierus, ir jāapstājas tieši uz vienīgās braucamās joslas, kas savukārt bremzē jau tā lēno satiksmi.

Trešā problēma radās ar sabiedriskā transporta joslu izveidi. Ja ielā ir trīs vai četras braukšanas joslas vienā virzienā, tad vienas atdošana sabiedriskajam transportam, ir saprotama un attaisnojama. Bet ja ir tikai divas joslas (bet Rīgā reti kur ir vairāk), tad sanāk, ka pārējiem paliek tikai viena kustības josla. Tas nozīmē, ka kustības iespējas samazinās par 50%. Tieši tik arī pieauga sastrēguma garums, un  mākslīgi tiek tērēts autovadītāju un viņu pasažieru laiks, degviela, kuru neviens no Rīgas domes pat netaisās kompensēt. Par pazaudētajām nervu šūnām, kuras, kā zināms, neatjaunojas, nemaz nerunāsim. Paskatieties uz Deglava ielu!

Man ikdienā bieži jābrauc cauri Dzegužkalnam virzienā uz centru pa Buļļu ielu. Nu jau vairākus gadus Daugavgrīvas ielā posmā starp Mazā ūdens ielu un Kuldīgas un Durbes ielu krustojumu ir ieviesta sabiedriskā transporta josla. Iepriekš tur bija divas joslas un satiksme virzienā uz centru bija pietiekoši raita. Tagad, kopš sabiedriskās transporta joslas izveides, viss ir kļuvis sliktāk, lēnāk, ilgāk. Interesanti, ka pīķa stundās garajos sastrēgumos Buļļu un Daugavgrīvas ielās ir spiests stāvēt arī sabiedriskais transports. Patiesībā arī viņi ir zaudētāji, jo, lai sabiedriskais transports ekskluzīvi varētu tikai vienu kvartālu lepni pabraukt pa savu joslu, tam tagad ir jāstāv kopējā sastrēguma ilgākā rindā, nekā, ja šādas joslas nebūtu vispār! Skaidrs, ka no šīs sabiedriskās joslas cieš arī parastie autovadītāji. Taču tas nevienu Rīgas domē neinteresē. Galvenais, ka ieviesta sabiedriskā transporta josla. Ķeksis ievilkts, un dzīve ir skaista. Tikmēr autovadītāji noteikti atceras kādas šausmas bija jāpiedzīvo laikā, kad 3-4 gadus notika Slokas ielas remonts. Vistrakākie piedzīvojumi sākās, kad tika aizliegts labais pagrieziens uz Slokas ielu virzienā no Imantas braucot pa Jūrmalas gatvi. Tad liela daļa autovadītāju grieza pa kreisi Slokas ielā un tālāk jau, pagriežoties pa labi Pulka ielā, satikās ar Buļļu un Daugavgrīvas ielas sastrēgumos stāvošajiem. Veidojās supersastrēgums, jo Daugavgrīvas, Buļļu un Pulka ielu krustojumā ar tikai vienu braukšanas joslu līdz Kuldīgas un Durbes ielas krustojumam satikās uzreiz trīs “satiksmes upes” no pieciem Rīgas mikrorajoniem – Daugavgrīvas, Bolderājas, Iļģuciema, Dzirciema un Imantas. Visi mēģināja iespiesties un virzīties uz centru. Ātrāk par gliemežu ātruma tas nebija iespējams. Parēķiniet, cik tas prasīja laiku, degvielu, negatīvas emocijas vienam autovadītājam, kas to bija spiests izbaudīt katru dienu! Bet tagad pareiziniet to ar kopējo autovadītāju skaitu! Summa sanāktu iespaidīga. Lūk, cik liela skāde sanāca! Pats galvenais, ka pat tik smagos satiksmes apstākļos Rīgas domē neatradās kaut vienas saprātīgas galvas, kas vismaz būtu uz remonta laiku novākusi to sasodīto sabiedriskā transporta joslu Daugavgrīvas ielā šajā posmā. Nevienas!!! Man vienreiz sanāca šādos apstākļos braukt no Dzirciema ielas līdz Gaiļezeram. Laika rezultāts – 1 stunda un 45 minūtes. Citu reizi bija jābrauc līdz Rīgas centram vizītē pie zobārsta. Ar vienu stundu man nepietika. Nācās apmeklējumu atcelt. Vai tas viss bija normāli? Pats galvenais, ka katru reizi, kad izdevās pieveikt sastrēguma pudeles kakliņu, tālāk kustība bija absolūti brīva. Vai es kā rīdzinieks biju to pelnījis? Vai citi autovadītāji to bija pelnījuši? Par ko? Tā notiek, kad pie varas nonāk jauni velofanātiķi, kuri kaut ko pa acu un ausu galam saskatījušies Kopenhāgenā vai Amsterdamā un  copy past formā to ievieš Rīgā, kur ir pavisam cita situācija.

Ceturtkārt, mani arī mulsina jaunuzbūvētie ielas seguma paaugstinājumi Slokas un Latgales ielās pie tramvaja pieturām, kur ielas augstums tika “pacelts” līdz ietves līmenim. Doma it kā ir saprotama – cilvēki ar ratiņiem var pa taisno ieripot tramvajā. Jauki. Bet nav padomāts par ko citu. Proti, par to, ka iela primāri domāta nevis gājējiem, bet gan autovadītājiem un šādi mākslīgi uzbūvēti paaugstinājumi ir bīstami autovadītājiem, jo tas taču ir šķērslis, ceļa reljefa maiņa, apgrūtinājums. Tāpat jāņem vērā, ka vietā, kur vienā paaugstinājuma līmenī saskaras ietve un iela, kuras slīpums ir ar kritienu uz leju ietves virzienā, tad tas ir bīstami arī gājējiem un pieturā stāvošajiem, it īpaši ziemas laikā. Ja jau Rīgas dome vēlējās uzlabot ar ratiņiem braucošajiem iekļūšanu tramvajā, tad bija nevis mākslīgi un bīstami jāpaaugstina iela segums, bet gan jāpietuvina tramvaja apstāšanās vieta tuvāk ietvei un jāpaaugstina ietves augstums, nevis otrādi. Tad viss būtu daudz loģiskāk un drošāk. Turklāt ietves paaugstināšana absolīti neskartu autovadītājus, vienlaikus īpaši neapgrūtinot gājējus, bet noteikti izmaksātu Rīgas domei un nodokļu maksātājiem daudz lētāk, kas arī nav mazsvarīgi, jo ietves platums ir krietni mazāks par ielas platumu un fundaments trotuāram noteikti arī ir lētāks par ielas segumu.

Papildus problēma šajā gadījumā ir tāda, ka vietās, kur bez tramvaja brauc arī, piemēram, autobuss, kuram nereti konkrētā vietā pieturas nav, tagad tas ir spiests stāvēt un gaidīt, kamēr tramvajs pa priekšu “izkrāmēsies” pieturā. Savukārt iepriekš autobuss šādās situācijās mierīgi pabrauca tramvajam garām pa kreiso pusi bez aizķeršanās.

 Vēl viens risinājums ir – iekārtot tramvajos izbīdamās plāksnes, kas ļautu cilvēkiem ratiņkrēslos iebraukt sabiedriskajā transportā. Jebkurā gadījumā ielas paaugstināšana pie tramvaja pieturām jau pēc būtības bija neracionāla un stulba ideja. Šīs pašas idejas vārdā Rīgas dome noņēma pieturu pie Rīgas J. Šteinhauera vidusskolas, kurā mācās 850 skolēnu. Bērni ir mūsu nākotne, viņu drošība ir mūsu prioritāte – skandina Rīgas domes amatpersonas. Kā tad!

Piektā problēma – nevietā ceļa zīmes. Tieši pie Rīgas J. Šteinhauera vidusskolas un arī citur Slokas ielā bija zemē ieraktas divas ceļa zīmes. Tas bija drausmīgi. Lai arī autožurnālists Pauls Timrots savos raidījumos vairākkārt amatpersonām norādīja, ka šādu zīmju izvietošana ir noziegums pret autovadītājiem, ilgus gadus nekas nemainījās. Abas ceļa zīmes bija novietotas satiksmei bīstamā neloģiskā vietā, ielas vienas braukšanas puses vidū, bet, veicot pagriezienu no citas ielas, satiksmes zīmes tumsā bija gandrīz nemanāmas. Ceļa zīmes gandrīz katru dienu tika locītas ar auto palīdzību. Arī autovadītāju braucamrīki cieta, radās zaudējumi, krenķi.  Nebija neviena ieguvēja, bet Rīgas dome pret problēmu bija cieta kā klints. Ceļa zīmēm ielas vidū abos virzienos ir jāstāv – tāda ir mūsu politika. Nezinu, vai viņiem pietrūka naudas vai amatpersonas beidzot nāca pie prāta, bet tagad ceļa zīmju šajā Slokas ielas posmā vairs nav. Paldies Dievam! Jebkurā gadījumā es arī tagad nesaprotu, kā normāls cilvēks varēja iedomāties, ka ielas vidū ir jāizvieto divas ceļa zīmes. Tikmēr, cik autovadītāji apskādēja savas automašīnas šādas “gudras” idejas dēļ. Varbūt Rīgas dome varēja atļauties apmaksāt šo auto remontu, jo avārijas radās tiešā cēloņsakarībā no tās “lieliskās” idejas.

Sestā problēma – gājēju saliņas ielas vidū. Es bieži braucu tām garām ar šausmām, jo daļa no tām satur nevis drošību, bet gan briesmas gājējiem un autovadītājiem. Piemēram, Brīvības gatvē pretī Palmu ielai. Es šo gājēju saliņu ieteiktu izmantot tiem, kuriem apnicis dzīvot. Tas būtu adekvāti.

Bieži šādas gājēju saliņas nodara kaitējumu satiksmes kustībai, jo mākslīgi sašaurina braucamo ielas daļu. Piemēram, Vīlipa ielā. Nekad neesmu redzējis tur stāvam kādu gājēju, jo abās pusēs ir tikai viena braucama josla un gājēji parasti pa “zebru” pāriet pāri visai ielai un nevienam neienāk prātā apstāties un pastāvēt uz saliņas. Ja ir tikai viena kustības josla abos virzienos, tad gājējs ir redzams, un nav nekādas nepieciešamības veidot šādas gājēju saliņas. Absolūti nepraktiska ideja un realizācija.

Septītā problēma – nevietā esošas gājēju pārejas. Vislabāk to var redzēt  Lāčplēša ielā posmā no Satekles ielas līdz E. Benjamiņas ielai. Tur ir divas gājēju pārejas. Abas ļoti bīstamas. Savulaik tur vispār nebija nekāda apgaismojuma. Turklāt auto satiksme plūst divās joslās abos virzienos. Rudens tumsas laikā, kad vēl lija lietus, tās bija vienas no bīstamākajām Rīgā. Pat braucot pēc visiem satiksmes noteikumiem un ievērojot īpašu piesardzību, bija liela iespēja uzbraukt kādam gājējam. Tas tāpēc, ka, braucot aiz vienas joslas transporta, otram autovadītājam gājējs ir nepārredzams. Man pašam ir bijušas pāris epizodes, kad gājējs vienkārši iznirst aiz blakus esošās automašīnas.

 Nereti esmu redzējis, ka te notiek avārijas, kad kāds auto kādam citam ieskrien “pakaļā” pirms gājēju pārejas. Ņemot vērā apšaubāmo satiksmes organizāciju, tas bija neizbēgami. Tāpēc šajā posmā, kur ir četras braucēju plūsmas, nevar būt tik bīstamas gājēju pārejas. Vaina ir jāuzņemas un administratīvais sods ir jāpiemēro nevis autovadītājam, bet gan Rīgas domei par tik stulbu un bīstamu satiksmes realizāciju. Tas ir pareizais adresāts. 

Viens risinājums ir pirms gājēju pārejās ierīkot luksoforu, tad autovadītājs un gājējs visu redzēs  un būs nodrošināti. Otrs risinājums – likvidēt šīs divas gājēju pārejas Lāčpēša ielā vispār. Gājējs mierīgi var paiet tos dažus simt metrus līdz Satekles vai Benjamiņas ielas gājēju pārejai ar luksoforu, nekas slikts viņam nenotiks, kājas nenokritīs. Būs toties būs drošāk gan gājējiem, gan autovadītājiem.

Astotā problēma, ko daļēju jau minēju, – slikta satiksmes organizācija ielu un tiltu remontu laikā. To labi ilustrē Brasas tilta remonts. Pirmkārt, esmu dziļi pārliecināts, ka Rīgā vispār nav pieļaujams, ka vienlaikus notiek trīs tiltu remonti ar visiem izrietošām negatīvām sekām – Brasas, Zemitāna, Deglava. Ņemot vērā, ka tilti ir salīdzinošo tuvi un satiksmi ietekmējoši, jau viena tilta remonts radīja pietiekošas problēmas, lai tās vēl papildus veicinātu. Sataisām vienu tiltu līdz galam, tikai tad ķeramies klāt pie nākamā. Ne ātrāk. Daudz nerakstīšu par tiltu remonta ilgajiem termiņiem, kaut vai saistībā arī tās pašas Slokas ielas remontu un visu trīs minēto tiltu remontiem. Ja par mūsu remonta termiņiem stāstītu kaut kur Vācijā vai Korejā, ceļu būvnieki tiem noteikti neticētu. Tik ilgi nemēdz būt, viņi sauktu! Naivie. Bet pie mums autovadītāji ir pieticīgi, pacietīgi, pie visa pieraduši. Ir gatavi sakost zobus un ciest gadiem. Savulaik viena Rīgas domes amatpersona tā arī skaidroja, ka tauta taču visu saprot un akceptē sastrēgumus un arī termiņus. Pirmkārt, neviens autovadītājs šādas problēmas un ciešanas neakceptēja principā. Otrkārt, jo ilgāki ir termiņi, jo lielākas ciešanas un zaudējumi autovadītājiem. Kurš Rīgas domē ir aprēķinājis, cik izmaksāja vidējam rīdziniekam – autovadītājam ielu un tiltu remonti un cik visiem kopā?

Atgriežoties pie Brasas tilta remonta sākuma, radās pamatīgi sastrēgumi Čiekurkalnā, Mežaparkā, Gustava Zemgale gatves pārvada rajonā. Tikai tad, ka bija pagājuši vairāki mēneši, beidzot kāds Rīgas domes struktūrās iedomājās, ka Brasas tiltam blakus var izveidot dzelzceļa pārbrauktuvi. Normāli un profesionāli būtu, ja remonta izraisīto satiksmes problēmu un risku kompensācijas mehānisms būtu ieplānots jau pirms remonta uzsākšanas un sāktu darboties jau ar pirmo remonta dienu. Savlaicīgums pat neprasa finansiālus izdevumus. Tas prasa reālu praktisku saprašanu, kā jutīsies autovadītāji remonta laikā un vai ir iespējams kāds risinājums.

Vēl vienu problēmu redzu tā saucamo “gulošo policistu” izvietošanā uz ielām. Saprotu to izvietojumu pie skolām, bērnudārziem, citām līdzīgām iestādēm. Tas viss ir pareizi. Bet ļoti bieži “policisti guļ”, kur neredzu tam nekādu jēgu. Maza, šaura ieliņa. Pa tādu ātri vispār nepabrauksi, bet uz tās ir trīs (!!!) šādi policisti. Un tā tas ir daudzviet. Pirmais, ir jāsaprot, ka šādus mākslīgus šķēršļus drīkst ievietot tikai un vienīgi vietās, kur tas patiešām ir nepieciešams, nevis tikai ātruma samazināšanai. Otrkārt, šādi “policisti” maksā, tie nav par velti. Līdz ar to jautājums, vai nodokļu maksātāji ir gatavi maksāt par šādām izklaidēm. Trešais, svaigi uzbūvēts, bet vēl neiekrāsots “guļošais policists” ir bīstams satiksmei un nav “veselīgs” automašīnām un to amortizācijas sistēmām. Man nav statistikas vai izstrādātas matemātiskas formulas, kas izskaitļotu, cik lielu kaitējumu auto rada šādi šķēršļi, pat braucat ar atļauto 30 km/h ātrumu, bet esmu pārliecināts, ka šādi “pauguri” automašīnām par labu nenāk. Tieši tāpat, ka bedrainās Rīgas ielas. Taču “guļošā policista” gadījumā šķērslis tiek mākslīgi izvietots. Uzskatu, ka pašlaik Rīgas vadībā ir aizrāvusies ar “guļošo policistu” izbūvi. Jāpadomā par autovadītājiem, viņiem mašīnas remonts būs jāmaksā no savas kabatas. No tās pašas, no kuras naudu smeļas Rīgas dome šādu mākslīgu ielas šķēršļu radīšanai.

Saprotu Rīgas domes satiksmes regulētāju rīcības motīvus. Bet jāņem vērā, kāpēc pasaulē jau vairākus gadsimtus vispār ražo un brauc ar automobiļiem. Tas ir komforts, neatkarība un arī ātrums. Cik zirga spēki ir iebūvēti automašīnā, cik ir tās maksimālais un normālais ekspluatācijas ātrums? Tie noteikti nav 30 kilometri stundā. Privāto automašīnu viena no galvenajām priekšrocībām ir tieši pārvietošanās ātrums. Ja atņem šo argumentu, tad lielā mērā zūd tās iegādes jēga. Un pilsētas ielas primāri domātas autovadītājiem un viņu auto, ne gājējiem, ne velosipēdistiem. Turklāt pēdējo ir daudz mazāk. Mākslīga auto kustības bremzēšana ir nesamērīga. Pieļauju, ka tās ne tika rada papildus tēriņus un problēmas autovadītājiem, bet samazina Rīgas pilsētas ekonomisko attīstību, jo ielas izmanto visi. Gan privātbraucēji, gan uzņēmumi. Viņiem visiem “nomierināšanas politika” rada papildus izdevumus un laika resursu zaudējumu.

Nomierinātāji man šķiet nesaprot Rīgas specifiku. Proti, pilsētā vēsturiski ir šauras ielas, kuras paplašināt nav iespējams. Bet, ja vēl kaut ko no ielas papildus atdod sabiedriskajam transportam vai riteņbraucējiem, paliek tikai sliktāk. Otrs, Rīgu šķērso itin plata upe – Daugava. Tāpēc, ja vien pārvietošanās maršruts nav īpaši specifisks, jādodas upes virzienā. Ar to domājot lielākās maģistrālās ielas – vai nu lai šķērsotu upi pār tiltu vai gar upi, piemēram, no Ķengaraga un Sarkandaugavu vai no Iļģuciema uz Torņakalnu. Ja jāšķērso Daugava, tad ir tikai 3-4 tilti. Vēl jāņem vērā, ka Rīgā ir arī virszemes dzelzceļš, kas arī  kaut kā ir jāšķērso. Tāpēc Rīgu nevar salīdzināt ar daudzām citām Eiropas pilsētām, kur šādu problēmu nav.

Pēdējo gadu Rīgas domes aktivitātes satiksmes organizācijā ir iezīmētas skaidras prioritātes. Tikai man nav saprotams, kāpēc velobraucēji, sabiedriskā transporta izmantotāji vai gājēji ir labāki par autovadītājiem. Rodas sajūta, ka Rīgas domes pārstāvji apzināti un mākslīgi veidā liek šķēršļus autovadītājiem, cenšas viņus ar varu piespiest, lai tie kļūtu par pedāļmīļiem, sabiedriskā transporta izmantotājiem vai gājējiem. Ir tikai viens liels BET. Kā saprotu, normālā situācijā visam jāvirzās uz augšu pa spirāli, no sliktāka uz labāku, no labāku uz vēl labāku. Bet te faktiski tiek izgrieztas rokas autovadītājiem, salikti šķēršļi, apdraudēta viņu veselība un automašīnu stāvoklis, lai tikai piespiestu, neko labāku reāli nepiedāvājot. Rīgā nav daudz vietas, kur novietot auto (specializētas stāvvietas), ātrums mākslīgi tiek ierobežots, braukšanas joslu skaits uz sabiedrisko un velo joslu rēķina tiek samazināts, sastrēgumi satiksmes pīķa stundas tiek palielināti, uz ielām, kur brauc tramvaji, parādās bīstami mākslīgi ielas līmeņa paaugstinājumi, ielās to vidū tiek izvietotas satiksmei bīstamas ceļa zīmēs, bet ielas malās stabiņi, kas rada apgrūtinājumu apstāšanās gadījumā, kā arī sašaurina braucamas daļas platumu, arvien vairāk tiek ielās izveidoti automašīnām bīstamie “guļošie policisti” un “gājēju saliņas”. Man liekas, ka tas viss ir stipri par daudz. Nevar apgalvot, ka visi risinājumi pilsētā ir pilnīgi garām, tomēr tendence ir uz slikto pusi, un kā autovadītājs Rīgā jūtos nevēlams un represēts. Dažkārt izmantoju arī sabiedrisko transportu, velosipēdu, vairāk gan aktīvās atpūtas nolūkā. Taču joprojām neredzu reālu alternatīvu privātajam transportam. Ja man vakarā, lai no darba atbrauktu mājās ar savu auto pietiek ar 12 minūtēm, bet ar sabiedrisko transportu tas prasa vismaz stundu, turklāt man būtu jāizmanto vismaz divi sabiedriskie transporti, tad mana izvēle ir loģiska un saprotama. Privātais auto arī tad nesanāk dārgāks. Ņemot vērā arī komforta un neatkarības līmeni, šie transporta veidi ir grūti salīdzināmi. Ar riteni es neriskētu braukt (par ziemas un sniega apstākļiem pat nerunāšu), jo nav droši, un domāju, ka nav arī īpaši veselīgi, minot pedāļus, dziļi elpot pilsētas gaisu. Tāpēc neko nemainīšu, kamēr nebūs reāli labs piedāvājums. Labāks par manā rīcībā esošo.  Un tā spiež lielākā daļa cilvēku, kuriem ir iespēja salīdzināt. Visa iepriekš minētā dēļ, nesaprotu Rīgas domes pret privātā auto vadītājiem veikto diskriminācijas politiku. Kāpēc tāda arogance? Visa šī nomierināšanas doktrīna autovadītājiem rada papildus problēmas un nepatiku. Kādā Eiropas pilsētā noskatītas satiksmes organizēšanas pārkopēšana uz Rīgu izskatās baltiem diegiem šūta. Autovadītāji nav sliktākā sabiedrības daļa, tāpēc viņi ir jāciena ne mazāk kā citi. Lai pakalpotu dažiem simtiem riteņbraucēju, radīt problēmas tūkstošiem autovadītāju - tas nav samērīgs un ētisks risinājums. Pretējā gadījumā, tas rada nepatiku pret pilsētas vadību. Vārdu sakot, ir nepieciešama nomierināšanas politikas veicēju nomierināšana, pretējā gadījumā turpinājumā būs vēl sliktāk.