10.3 °C
Rakstījusi par to esmu daudz – gan rakstos, gan grāmatā. Tādējādi lielāku vai mazāku skaidrību esmu guvusi, bet neesmu pārliecināta, vai rakstīto izprata un izmantoja arī citi.
Pirmo soli šajā ceļā veikt mani ierosināja Augusta Grīnberga pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados rakstītie raksti "Dārzkopības un Biškopības žurnālā", kura redaktors bija profesors J. Sudrabs, tātad – rakstītajam varēja ticēt.
Dārzkopis A. Grīnbergs no 1935. līdz 1940. gadam bija Jelgavas rajona, kā arī Bauskas, Dobeles, Auces, Elejas dārzkopības instruktors. 1939. gadā arī dārznieks un fenoloģijas pasniedzējs Bulduru dārzkopības skolā un ciltsgrāmatu pārzinis Lauksaimniecības kamerā. Viņš izpētījis Latvijas augļkopju novērojumus, kā arī citvalstu zinātnieku darbus, rakstījis par fizioloģiskajiem procesiem un barības vielu plūsmu augos, to ietekmi uz augšanu un ražību.
Šis jautājums ir bijis aktuāls vienmēr. Vieni to mēģināja risināt laboratorijās vai veģetācijas mājās, bet citi tikai augļu dārzā, kur tā dažādo ārējo apstākļu dēļ ir visai grūti atrisināma problēma. It kā zināmi procesi, novērojumi, fakti, tomēr nekad nebiju pievērsusi pietiekamu uzmanību kopsakarībām un atšķirībām lakstaugu un kokaugu apgādē ar barības vielām un to izmantošanā. Izmantodama kolēģu agroķīmiķu, kā arī Vācijā veikto augļu koku fiziologu pētījumus un Norvēģijā strādājošās zinātnieces Ieviņas Stūrītes atziņas, kas gūtas pētījumos ar lakstaugiem, atkārtoti centos uzrakstīt par atšķirībām augļu koku un laukaugu mēslošanā – īsāk, vienkāršāk un skaidrāk.
Lapojuma ietekme uz ražību
Laukkopji, sevišķi graudkopji, konstatējuši, ka augam ar lielāku lapu virsmu, kurā tiek ražoti asimilāti – proteīni, ogļhidrāti un citas organiskās vielas –, pieaug arī ražība. Lai izveidotu lielu lapu virsmu, galvenā vērība to audzētājam būtu jāpievērš sakņu darbības veicināšanai. Tikai retos gadījumos pārlieku spēcīgs lapojums samazina ražību. Graudaugi ir viengadīgi augi, kuriem ražas veidošanās laikā asimilāti no lapām, stublājiem un ūdenī izšķīdušās minerālvielas no saknēm pārvietojas uz ziediem, vēlāk uz augļiem, veicinot to attīstību un gatavošanos.
Sakņaugiem vai dekoratīvajiem viengadīgajiem augiem spēcīgs lapojums un augums biežāk var nenākt par labu ne ražas lielumam, ne kvalitātei. Divgadīgie sakņaugi, kas sēklas veido tikai otrajā gadā, pirmajā augšanas gadā asimilātus uzkrāj saknēs un tikai otrajā gadā tos izlieto ziedu un sēklu attīstībai. Lielākā daļa daudzgadīgo lakstaugu visus rezerves vielu krājumus nepatērē, jo tie vajadzīgi tālākai dzīvības turpināšanai. Graudzāles savas virszemes daļas var zaudēt ziemas laikā, tāpēc savas rezerves vielas tie uzglabā stublāju apakšzemes daļās un saknēs.
Krūmi un koki, tostarp augļu koki, rezerves vielas uzglabā galvenokārt zaros, stumbros un saknēs.
Augļu kokiem augšana un ražas veidošana ir divi atšķirīgi procesi. Ziedpumpuru un ražas veidošanās tiem ir divgadīgs process. Ziedpumpuri sāk veidoties (ieriešas) vasaras otrajā pusē, tie uzzied tikai nākamā gada pavasarī, un augļu attīstība no tiem beidzas tikai vasaras otrajā pusē vai rudenī, tātad – pēc gada. Ja gribam, lai raža būtu katru gadu, tad kokam šajā laikā jānodrošina ne tikai āboli ar barības vielām, bet arī šajā brīdī veidoties sākušies ziedpumpuri nākamā gada ražai.
Tātad labas un regulāras ražas iegūšanai augļu kokiem it kā jābūt ne tikai ar labu sakņu sistēmu, bet arī bagātīgu lapojumu. Tomēr izmēģinājumos un novērojumos pierādījies, ka tā ir ne vienmēr.
