Sintija Kampāne-Štelmahere (1989) ir dzimusi un augusi Jēkabpilī. Ieguvusi maģistra grādu literatūrzinātnē Latvijas Universitātē. Piedalījusies Literārās Akadēmijas dzejas meistardarbnīcās. Viņas dzeja un literatūrkritiskie raksti publicēti dažādos literāros izdevumos: "Kultūrzīmes", "Domuzīme", kā arī literāro tekstu vietnēs "Ubi Sunt", "Punctum". Strādā par skolotāju. Brīvajā laikā glezno un spēlē akordeonu.

– Kā tev šobrīd iet un kā tu atrodi laiku dzejai?

S. Kampāne-Štelmahere: – Nu jau trīs gadus esmu mamma. Manu ikdienu pārsātina nodošanās un rūpes par diviem dēliem, kas sniedz arī lielu devu prieka. Kaut arī dzīvoju nomalē, dzīves laiks kaut kādā mērā ieguvis paātrinājumu. Šajā tik ātri aizejošajā, intensīvajā laikā gluži dabiski ieplānoju lasīšanas un rakstīšanas brīžus. Dzejas tapšanai vajadzīgs vien mirklis, kurā sakoncentrēts ilgstošas vai senas pieredzes svars. Vienlaikus dzejot ir dabiski, pat rotaļājoties kopā ar bērniem. Tādu "sulīgu", no sadzīviskiem uzslāņojumiem atbrīvotu brīdi dzejas pierakstīšanai nav tik viegli atrast. Bet, ja grib, tad var.

– Vai bērni nerosina tevi radīt arī viņiem domātu dzeju?

– Jā, rosina gan! Dažādos procesos, kad ar bērniem veicam kādu sadzīvisku darbu, rotaļājamies, zīmējam vai trinkšķinām ukuleli, ik pa laikam apziņas plūsmas rezultātā izdomājam vārdu spēles un vārsmas. Redzot, cik brīnumaini atritinās bērnu valoda, kopā saceram pasakas, atskaņu spēles un dziesmas. Lai acumirklī radīto dziesmu vai pasakdzejoli vēl kādreiz atkārtotu, mēdzu to ierakstīt diktofonā, domājot, ka pēc tam tas varētu "aizceļot" uz "papīra valstību". Un tad, protams, šajos radošo darbu starpmediālajos "ceļojumos" jārēķinās, ka kaut kas tiks pārveidots, atsijāts, rediģēts. Šķiet, te var šķirt – teksti, kas ir process, un teksti, kas ir rezultāts. Dzejošana bērnu klātbūtnē tomēr ir process, meklējumi, gluži kā rotaļa vai saruna. Pieļauju, ka tas kaut kad iegūs rezultāta aprises, iegulstot drukātā formātā. Interesanti vērot, ka vecākais bērns pamazām sāk patstāvīgi izdomāt dzejoļus, savijot dzirdēto ar redzēto.

– Vai tu vari viņiem nolasīt savus tekstus, jo pa īstam tādas "bērnu dzejas" nemaz nav?

– Jā, savus tekstus bērniem dažkārt nolasu, tomēr jāmeklē atbilstoša situācija. Jārēķinās, ka vecākais bērns uzdos vairāk jautājumu, piemēram, "kas tas ir "absolvē"?" vai "kā sauca to sievieti?", vai "kāpēc tu uzrakstīji dzejoli?". Man uz tiem ir izaicinājums atbildēt, un šāda uztveres apmaiņa ir vērtīga gluži kā svaiga vēja dvesma. Turklāt nevar aizmirst, ka pieaugušais iekšēji ir aizvien tas pats bērns, tikai apaudzis ar pasaulīgās pieredzes "mizu". Tādējādi es, atgriežoties pie bērnības grāmatām, saredzu filozofiski eksistenciālus slāņus, savukārt bērns dzejā, visticamāk, atklāj valodas pamatus.

– Tava dzeja šķiet tāda pamatīga, it kā izlaista caur ļoti stingru skatu. Vai tu esi stingra mamma?

– Kādreiz nodomāju, ka dzejoļi ir kā bērni, kuri piedzimst, tad tos izglīto jeb padari glītus, proporcionālus. Tāpēc dzejolim pēc uzrakstīšanas ir jāpastāv, jāpieradinās, "jāatdalās" no autora, lai ar distancētu skatu vēlāk to "pārbaudītu". Protams, var būt arī "ģēniji" dzejoļi, kas uzreiz jāved saulītē. Jā, te varētu būt paralēlisms ar bērnu audzināšanu. Tomēr kā mamma neesmu klasiski stingra, bet drīzāk iejūtīga, saprotot, ka visam savs laiks, tomēr arī cieņpilni norādot robežas.

DZEJAS ABC

  • JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: "Autores dzejoļos ir mūsdienu sievietes poētiskā ikdiena smaržas, nospiedumi, apveidi un vēlme pēc zināmas pabeigtības, lai varētu pāriet pie nākamā posma. Liriskais "es" uz sevi skatās caur saviem bērniem, vides elementiem, ierasto lietu pirmreizību jeb paradoksiem. Visfascinējošākais – caur samērā jauno tiek ieraudzīta jauna jēga un poētisms it kā labi zināmajam, piemēram, valodai."

"Kultūrzīmju" lasītājiem piedāvājam iespēju lasīt Sintijas Kampānes-Štelmaheres jaunāko dzeju.

***

kaķēnu stūris sācis pārlapot segas

tūlīt jau mazas laivas peldēs gar palodzēm

ledus krāvumi ļaudis bez sejām skatās pār margu

uz salijušu pilsētu kas spuldzes tur abām saujām

drūzmā ledļaudis stājas un grūstās

lai uzlūkotu spēļu laukumu suņu un torņu astes

un ļoti vecu sievieti kas skalda malku domā vai māja jau nepeld

un netīru pilnmēness paklāju parkā

varbūt tur ir kāds cilvēks kas parādīs virzienu tālāk

nē tā tikai mazlietota migla kas paklūp aiz upes bet nekrīt

***

guļ bērni un viņu elpas plūksnas apsēstas uz manām rokām

sapinas sapnī cilvēks ko redzēju šodien un suns

piešķiļas klepus sērkociņš

pirmie nogrieztie mati atgādina cik aprīļa saule ir spoža

tikmēr necaurlaidīgā ziemas migla iesūcas ādā un paliek līdz pat četriem no rīta

aizmigušo bērnu elpas saaug ar istabām stāviem un bēniņiem

kur lietus drukā darāmo darbu sarakstu

***

viņš savelk līnijas papīrā kamēr braucam

ar nejauši atrastu zīmuli līnijas kustīgas kā matus

pāršķirot elsu pēc elsas

viņš ierunā vārdus krājtelpā traktors krūze cepums piekabe

no atgūtās elpas paknābj pa zilbei veido valodas rulli

ko atritina kādā vakarā tētim pēc prombūtnes

dod roku sēdies te redzi

***

viņas pirksti viņas pēdas un deguns ir labi pielāgojies ierakumiem

viņa ierokas miegā un nomodā ko attaisno sniegs un dubļi

viņa ierokas šifona ieplakās sevi apsedz ar plaukstu

viņa ierokas kladēs kas smaržo pēc lellēm

un bēbīšu drēbīšu plūksnās un lacītēs

viņa ierokas treniņbikšu netrenētos kalnos

un ciemiņu rosīgajās sarunās

viņa ierokas pusdienās tur neizēsti šķīvji

pēc zupas ko viņa vārīja trīs dzīves peldot virs plīts

ar ausīs iekārtu vakara sauli gaidi drīz būs

viņa ierokas dziļāk skudru ejās izverdot lietisku pierādījumu kaudzi

viņa ierokas plānu gumos aizmirst atsaukties vārdā

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.