Valteru Zelču, jauno lauksaimnieku un lauksaimniecības lobistu, biedrības "Zemnieku saeima" ārpolitikas ekspertu, lauku tukšošanās nebiedē. Gluži pretēji – viņš turpina darboties ģimenes saimniecībā Tukuma pusē un vienlaikus pārstāv lauksaimnieku intereses valsts un Eiropas līmenī.
Vai plānojat pārņemt ģimenes saimniecību?
V. Zelčs: Ar katru gadu arvien aktīvāk iesaistos vecāku saimniecībā. Apsaimniekojam ap 250 hektāriem zemes, pamatā audzējam graudaugus un pākšaugus – kviešus, rapšus, zirņus, pupas, kā arī dažādus kultūraugus, piemēram, āboliņu un stiebrzāles. Vecāki saimniecībā darbojušies tik ilgi, cik sevi atceros, bet īpaši nopietni lauksaimniecībai ģimene pievērsās 2008. gadā, kad tā kļuva par tēva galveno nodarbošanos. Es pats nopietnāk sāku iesaistīties pirms desmit gadiem. Tieši tad, kad domāju, vai gribu palikt laukos, saimniecībā tika iegādāts jauns kombains. Bija šaubas, vai iepriekšējais kombainieris ar to pratīs rīkoties, tāpēc mani iesēdināja pie stūres. Tas ir tehnoloģiski sarežģīts, no iekšpuses izskatās kā kosmosa kuģis. Strādāt ar to bija daudz aizraujošāk nekā ar veco, tāpēc interese nepazuda. Man vēl nebija pat 18, kad sāku ar to strādāt, un šovasar būs jau vienpadsmitā sezona. Palīdzu arī ar sēju, augsnes apstrādi, modernizācijas projektu sagatavošanu. Man ar tēvu ir izveidojusies laba sadarbība un sava veida simbioze. Nākotnē, iespējams, kādā brīdī būs jāuzņemas pilna atbildība un jāpārņem saimniecība. Diemžēl pašlaik pavisam iesaistīties nevaru – darbs nevalstiskajā organizācijā prasa daudz laika un uzmanības, pašu saimniecībai varu pievērsties tikai nedēļas nogalēs.
Kā jūs kā jauns lauksaimnieks redzat Latvijas lauku attīstību kopumā?
Bieži vien cilvēki zīmē dramatisku ainu par laukiem – cilvēki aizbrauc, skolas slēdz, ciemi paliek tukši. Jā, tā ir, bet svarīgi apzināties, ka tas notiek visur pasaulē. Urbanizācija ir dabisks process. Mums tas var nepatikt, bet šobrīd neviena valsts nav spējusi šo plūsmu pagriezt pretējā virzienā.
17.4 °C
