Naudai ir milzīga enerģija

Pirms diviem gadiem sērijā iznāca Ilzes Upītes pirmais romāns "Galējības labirintos", kas bija patīkami pārsteidzis konkursa žūriju un atnesis autorei debijas balvu. "Fortūnas domino" atkal pārsteidza, jo nevienam žūrijā neizdevās uzminēt rakstītāju. Dzirkstošs kā šampanietis, romāns ieved lasītāju notikumos, kurus gribētos pieredzēt daudziem. Grēta nekad neko nav laimējusi, tādēļ brīdī, kad loterijas biļetē ierauga skaitli 100 000, vispirms veiksmei nenotic.

Viņas mīļā jaunākā māsa Odrija gan, turklāt mazajai lapsai uzreiz ir gatavs plāns, ko Grēta varētu darīt vismaz ar daļu laimesta – protams, nopirkt viņai mašīnu, un ne jau šādu tādu!.. Arī citi radinieki met acis uz jauniegūto bagātību. Vienīgi Grētas draugs Lūkass ir tikpat nesatricināmi uzticams kā vienmēr, un tas ir tiešām labi, jo gan Grētai, gan Odrijai priekšā ir īsta notikumu zemestrīce, kuras tuvošanos viņas, par laimi, pat nenojauš...

Ilze, šis ir jau tavs trešais romāns. Kā tas tapa?

Šis romāns man nāca ļoti īpaši. Es pirmo reizi sajutu, ka informācija tik viegli nāk pie manis un caur mani. Nekā citādi kā par maģisku pieredzi to nevar nosaukt, es sajutos – kā lai to labāk pasaka? – kā bioloģiska rakstāmmašīna, kas spēj tikai tvert un pierakstīt idejas, kuras pašas plūst caur mani. Vienu vakaru staigājām ar Bonci (Ilzes mīļais sunītis Bonija), viņai tovakar galīgi nebija omas uz garām pastaigām, un, tuvojoties mājām, man prātā iešāvās vārds "loterija". No kurienes, kāpēc? Nezinu. Mājās uzreiz vēru vaļā datoru, un teikumi plūda tā, ka tik tikko spēju pierakstīt. Nākamajā dienā nodomāju, ka gribu mazliet sajusties kā mana mīļā Grēta, tādēļ aizgāju uz kiosku un arī iegādājos loterijas biļeti. Diemžēl simt tūkstošu tajā nebija, bet dabūju atpakaļ iztērēto naudu, kas arī nebija slikti (smejas). Šķiet, man šī pieredze bija vajadzīga, lai saprastu, kā Grēta jutās, un kopā ar viņu domātu, ko ar iegūto naudu varētu darīt. Ne velti saku – domātu kopā, jo šajā romānā tēli paši darīja, domāja, rīkojās, man atlika tikai viņiem sekot.

Tad jau tev pats romāns bija kā loterija.

Jā, zini, ļoti trāpīgs salīdzinājums – tā tiešām bija pilnīgi maģiska sajūta, kādu iepriekš nebiju piedzīvojusi, kad informācija plūst aumaļām. Kā? No kurienes? Nezinu! Un varbūt arī nevajag, – dari un priecājies, un galvenais – izbaudi.

Var nojaust, ka mīļākais tēls tev ir Grēta.

Atkal sarežģīti (smejas). Es nebūšu oriģināla, sakot, ka autoram visi varoņi mīļi. Grētu cienu par to, ka viņa uzdrošinājās laimēto naudu ieguldīt, darīt ko tādu, ko iepriekš nebija darījusi un par ko nebija pārliecināta. Saņemšanās ir ārkārtīgi svarīga, būtiska, jo domāt, kalt pat Napoleona mēroga plānus protam mēs visi – katrs noteikti kādreiz iedomājies, kā būtu, ja būtu, ko es darītu, ja man paveiktos, bet svarīgi ir tieši saņemties un izdarīt. Lielākoties jau mēs nobīstamies, bet Grēta nenobijās. Man tuva arī Grētas mazā māsa Odrija, viņas jauda un raksturs. Tam, protams, vēl jāatbrīvojas no jauniešu maksimālisma, atskabargainības, paštaisnuma. Bet ir ļoti labi zināt, ko gribi. Man ir tāda nojausma, ka tad, ja Odrija savu jaudu ievirzīs produktīvā gultnē, viņa kļūs par tādu sievieti, par kuras dzīvi būtu vērts uzrakstīt vēl vienu romānu. Tā viņas jauda man šķiet ļoti simpātiska. 

Jo jaudīgi cilvēki, ja vien prot tikt galā ar savām emocijām un tās savaldīt, var paveikt lielas lietas. 

Bet man šķiet simpātiska arī Lūkasa dēkainība, brīvība...

...arī atbildība, jo ne jau katrs dēkainis mīlestības dēļ viegli atteiksies no dzīves, pie kuras pieradis.

Nezinu, vai var teikt, ka viegli, bet tieši tā – mīlestības dēļ, jo mīlestība ir nevis vārdi, bet darbi, tas, ka tu spēj reizi pa reizītei pārkāpt pats sev pāri un dot vietu jaunam sapnim. Ģimene – tas ir ļoti būtiski. Atliek cerēt, ka viņš savu izvēli nenožēlos un nesastrādās pigorus, jo par to droši vien netaps atsevišķs stāsts. (Smejas.)

Tev pašai ir kāda mīļākā epizode romānā?

Grētas saruna ar mammu, tā, man šķiet, ir arī romāna kulminācija. Kad liekas, ka dzīvē viss plīst, šķīst un grūst, tad tas grūtākais brīdis izrādās svētīgs, jo viņas abas atrod ceļu viena pie otras. Tā ir atkal viena man mīļa un labi zināma patiesība, ka dzīves ceļi mūs var aizvest visur kur. Ir ceļi un celiņi, apvedceļi, apkārtceļi, tāpat arī tuvinieku un draugu attiecībās – tie mūs var aizvest prom vienu no otra, pievest tuvāk, kā kurā dzīves brīdī, bet sāls ir tajos mirkļos, kad pa īstam satiekamies. Tā epizode man arī tapa visilgāk, vairākkārt pie tās atgriezos, kamēr biju apmierināta. Cik nu autors vispār pats ar sevi var būt apmierināts, jo vismaz es vienmēr uzskatu, ka var uzrakstīt labāk.

Zini, ko lasot pamanīju? Šis ir tavs pirmais romāns, kurā nav neviena mīļdzīvnieka! Kādi tev pašai bijuši dzīvnieki?

Kad vecāki manā bērnībā šķīrās, izdevās izdīkt kaķīti, lai remdētu bēdas. Tā bija trīskrāsu kaķenīte Lora, dāma ar raksturu. Sunīti es vienmēr ļoti kāroju, bet apstākļi nebija piemēroti. Esmu bijusi arī zirga īpašniece, man bija Deitona. Un beidzot jau pieaugusi tiku arī pie ļoti kārotā sunīša. Zināju, ka tam jābūt maza izmēra sunītim, un, kad ieraudzīju Bonci attēlā, tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Arī Boncis ir dāma ar raksturu. Manuprāt, dzīvnieki mājās ienes dzīvību un siltumu, tādu beznosacījuma mīlestību, kādu spēj sniegt dzīvnieks, cilvēks nespēj.

Vai ir kas tāds, ko, rakstot romānus, esi sapratusi par sevi un pasauli, vai rakstīšana kaut kā tevi mainījusi?

Apkārt ir ļoti daudz interesanta, to tikai jāprot saskatīt, uztvert. Gribētos domāt, ka esmu kļuvusi vēl vērīgāka, jūtīgāka, atvērtāka, nekā biju iepriekš. 

Jā, rakstīšana tiešām ir ļoti būtiska manas dzīves daļa, vairs nespēju iedomāties, ka varētu nerakstīt. 

Tas ir ļoti dabisks process: katru dienu ir brīdis, kad rakstu gan ar datoru, gan uz dažādu krāsu mazām lapiņām, ar tām man ir pilna māja – dažādas domas, kas iešaujas prātā un vēlāk var noderēt, bet nedēļas nogalēs ļoti labprāt piesēžos pie datora, absolūti neskaitot stundas. Nezinu gan, kā būs vasarā, jo man ik pa laikam patīk izbaudīt nekā nedarīšanu. Iespējams, tieši laiskums ir iemesls, kādēļ man nav simt tūkstošu. (Smejas.) Atšķirībā no Grētas, zem kolas pudelīšu vāciņiem bērnībā esmu diezgan bieži atradusi bonusus, bet, ja ir jāizdara kaut kādas papildu darbības, jāaizpilda anketas vai kas tamlīdzīgs, lai noķertu to mītisko vienradzi, kurš varbūt kaut kur klejo, tam parasti esmu bijusi vai nu pārāk skeptiska, vai arī nesaņemos.

Bet varbūt tur ir pavisam cits iemesls. Kolēģi manā dzimšanas dienā bija sagādājuši ļoti jauku dāvanu ar visādām lietām, kas man patīk, un klāt pielikuši loterijas biļeti. Un kā tu domā?

Tukša?

Protams! Un tas ir arī tas, par ko daļēji runāju "Fortūnas domino", – vai veiksmei ir limiti, un, ja ir, tad kādā veidā mēs tos sasniedzam un iztērējam vai neiztērējam.

Vai tu pati gribētu izvilkt lielo laimestu?

Nu es nezinu. Cik daudz ir liels? (Smejas.)

Neknapināsimies jau ar iedomātu naudu! Teiksim: miljonu?

Labs jautājums! Protams, kad dzirdu vai izlasu ziņu, ka kāds ir laimējis – neizlikšos labāka, kā esmu! – ir tāda cilvēcīga sajūta: "Ja man tā paveiktos!.." Bet, godīgi sakot, es negribētu turēties pie kaut kādas konkrētas summas. 

Ja Visums man šādu iespēju atsūtīs, tad es gribētu, lai laimests ir tāds, ar ko man pietiek enerģijas tikt galā. Jo nauda ir milzīga enerģija un pārbaudījums gan cilvēka personībai, gan viņa jaudai. 

Un, ja cilvēkam nepietiek jaudas, prasmes un enerģijas savaldīt naudas enerģiju, tad tur arī parādās stāsti, ka miljoni izkūp gaisā pāris gados vai pat pāris mēnešos. Tas laikam arī būtu mans novēlējums pašai sev, – ja lielais nezināmais ir kaut ko tādu iecerējis, lai ir tik, cik man pienākas, cik man vajag un ar ko es protu tikt galā.

Tā ir, kā saki par izkūpēšanu – pētījumi apliecina, ka gandrīz divas trešdaļas no loteriju laimētājiem iztērē savu laimestu piecos gados, turklāt arī tādas summas, par kurām vēl jāpadomā, kur viņi tās liek. Grētai, protams, nākas saskarties arī ar to, ka līdz ar laimestu viņai uzrodas ļoti daudz draugu...

Jā, es gribēju ieskicēt, ka ir ļoti viegli rīkoties ar naudu, kas nepieder tev. Daži radinieki domā, ka Grētai taču laimests nokrita no gaisa, viņai nebija jāpiepūlas, un tad taču grēks neaizdot, turklāt "aizdot" ir pēdiņās, jo tāda milzu summa, vai tad viņai nepietiek?! Pieļauju, tas ir viens aspekts, ar kuru saskaras laimētāji. Bet ir arī otra puse. Taisnība, ko saka, – kas viegli nācis, viegli iet, taču man arī šķiet, ka naudu vajag tērēt viegli. 

Ne jau tā, ka tu neprātīgi un nedomājot šķiedies, bet, ja apdomājies un izlem naudu par kaut ko izdod, tad nevis mokoties un tūkstošreiz nožēlojot, ka varbūt vajadzēja ar to darīt kaut ko citu, bet priecāties par to, ko esi ieguvis. 

Man šķiet, šis prieks arī ir viens no veidiem, kā padarīt naudas enerģiju sev draudzīgu.

Vai esi domājusi, kā iztērētu, ja tiešām tas laimests būtu?

Kad Grēta rakstīja savu sarakstu, man jau gribot negribot bija jāpiedomā arī pie savējā. Skaidrs, ka veikalu es nepirktu, jo gan skaitļos, gan tirdzniecībā būtu absolūti bezcerīgs variants. Ļoti labprāt aizbrauktu savā otrajā solo radošajā atvaļinājumā, šoreiz garākā un ilgākā, jo mani tiešām iedvesmo ceļošana. Noteikti parūpētos par nākotni, man šķiet ļoti svētīgi investēt kādā fundamentālā un paliekošā lietā – nekustamajā īpašumā vai zemē. Un trešā lieta, par kuru esmu pilnīgi pārliecināta, – es ar milzīgu prieku sagādātu prieku savai mammai, kurai esmu daudz parādā. Pateikties, ieguldīt, atdarīt – tās ir tās trīs lietas, par kurām skaidri varu teikt: jā, to es gribu!