3.2 °C
Dzīvības kopējā un galvenā tendence ir turpināties un eksistēt, neskatoties uz ārkārtējiem vai ārkārtas jeb izņēmuma stāvokļiem apkārt, intelekta pakāpi vai erudīcijas līmeni. Pastāvīgs eksistenciālais apdraudējums ir pieredze, kas ne tikai iedarbina primārus pašsaglabāšanās instinktus, bet paradoksālā kārtā stimulē jaunradi, mudinot uz savu un svešu starpstāvokļu izpēti. Tas turklāt raisa neviltotu interesi par pašu dzīvību kā formu un procesu, turklāt māksliniekam dota spēja komunicēt visas šīs pieredzes tieši un nesaudzīgi caur saviem darbiem.
Cēsu Mākslas festivāls kā vasaras sezonas lielākā mākslas un kultūras norise Latvijā apmeklētājiem arī šogad sarūpējis saturīgu programmu, un, lai gan tieši festivāla mākslas puse atstāj mazuma piegaršu, tomēr centrālā izstāde "Kailā dzīvība" apkopojusi izteiksmīgus laikmetīgās mākslas autorus un darbus.
Par izstādes galveno tēmu izvēlēta cilvēka dzīvības būtība un tās trausluma apcere. "Izstāde rosina pārdomas par dzīves pieredzi ikdienā un brīžos, kad zaudēta kontrole slimības, militāru konfliktu vai smagu emocionālu satricinājumu apstākļos. Tā atgādina, ka aiz ideoloģijām, sociālām struktūrām un kultūras uzslāņojumiem vienmēr paliek cilvēks – dzīvs, ievainojams, elpojošs.
Dzīvība izstādē tiek aplūkota kā trausla un neaizsargāta realitāte, kas eksistē gan miera apstākļos, gan globālā apdraudējumā" – tā izstādi raksturojuši tās veidotāji: kurators Igors Gubenko un apvienība "Mākslas birojs".
Kopumā izstādē pārstāvēti deviņi mākslinieki un viena mākslinieku apvienība – Anna Ceipe, Anna Egle, Ieva Putniņa, Vika Eksta, Krišs Salmanis, Anna Maskava, Ieva Kraule-Kūna, Ieva Raudsepa, Janina Sabaļauskaite un ukraiņu mākslinieku kolektīvs "Open Group". Izstāde nav liela un apjomīga, toties teju puse no izstādē redzamajiem darbiem ir jaundarbi, tapuši īpaši šim projektam – jāpiezīmē, cik svarīgi ir, lai māksliniekam būtu iespēja radīt tiešā dialogā un sasaistē ar projekta koncepciju. Vērā ņemams fakts, ka ekspozīcijas iekārtojumu un scenogrāfiju veidojušas mākslinieces – Anna Ceipe, kuras darbs arī skatāms izstādē, un Hanele Zane Putniņa.
Izstādes ievads, kas paveras skatītājam jau ārpus ekspozīcijas telpām Vecajā alus brūzī, ir Annas Egles biomorfisku skulptūru grupa – smalku, vijīgu līniju sirreālistiski veidojumi, kas artikulē hibriditāti. Ārtelpas skulptūras "Sirds mājiens" fonā pašreiz, iespējams, tikai sakritības pēc, lasāms iepriekš tapušas Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstādes nosaukums "Mīlestība nekad nebeidzas". Darbs ticis radīts īpaši izstādei, un tajā māksliniece aicina izvērst savu skatījumu un priekšstatus par sirds orgānu un tā funkcijām. Zīmīgi, turpat blakus iekštelpā esošais Kriša Salmaņa video darba skaņas pavadījums atgādina ritmiskus pukstus – izstādes darbi zināmā mērā viens otru papildina, pārtopot un dodot mājienus, tādējādi akcentējot kopējo naratīvu.
Salmaņa video instalācija "Skilando" pirmajā mirklī atsauc atmiņā Katrīnas Neiburgas darbu "Solitude" – lēni slīdoša kamera fiksē dažādu plakņu un dimensiju virkni, savukārt video atainotā telpu pamestība sasaucas ar brūža telpām, lai gan izstāde būtu drīzāk skatāma kārtīgā izstāžu zālē, nevis pamestības noskaņās. Tāpat kā Egles skulptūru sirreālie "ķermeņi", arī Salmaņa video daudzšķautnainās dimensijās klejo kāda hibrīdbūtne.
Šo pamestības noskaņu un robežtelpu tēmu turpina Ievas Raudsepas videodarbs un plakāti "Drudzī rēgojas", kurā uzsvērts tieši starpstāvoklis un nefiksētā, nepiesaistītā identitāte.
