6.2 °C
Krievijas prezidents Vladimirs Putins par rusofobiju kā Rietumu politikas normu pēdējos gados un īpaši pēc pilna mēroga kara uzsākšanas pret Ukrainu publiski izteicies neskaitāmas reizes.
Šo svešvārdu kā apsūdzību dažādu līmeņu Krievijas amatpersonas un propagandas kanāli skandina burtiski ik dienu. Taču kā minētais termins radies, kādas ir tā vēsturiskās saknes? Vai tiešām jēdziena saturs atbilst tam, kādu tajā ieliek mūsdienās Krievijas politikas noteicēji un masu saziņas līdzekļu satura veidotāji? Un kādēļ tie vispār tik ļoti skandina rusofobijas jēdzienu?
Rusofobi visur
Vēl pirms gadiem desmit kā lielākos rusofobus piesauca Poliju vai Baltijas valstis, bet šobrīd Maskava terminu jau konstanti attiecina uz visiem tā sauktajiem kolektīvajiem Rietumiem un, protams, Ukrainu. Tā 23. novembrī Krievijas Ārlietu ministrijas runassieva Marija Zaharova, komentējot Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu, ka Latvijas pāreja uz izglītību tikai valsts valodā nav uzskatāma par cilvēktiesību pārkāpumu, sodījās, ka Rietumos "rusofobija tagad ir modē". Savukārt Putins 28. novembrī Maskavā īpatnējā pasākumā "Vispasaules krievu tautas sanāksme", no ekrāna attālināti uzrunādams klātesošos, pauda: "Rusofobija praktiski ir kļuvusi par valdošo Rietumu elites oficiālo ideoloģiju" un paskaidroja, ka īstenībā rietumnieki vēloties "sadalīt un izlaupīt Krieviju".
Rusofobijas un rusofobu cītīgā meklēšana tagadējā Krievijā kara apstākļos ir pieņēmusi absurdas formas. Turklāt šo birku piekarina katram, kam nav pieņemams putinisms visās tā agresīvajās izpausmēs. Piemēram, Krievijas prezidenta administrācijas Pilsoniskās sabiedrības attīstības un cilvēktiesību jautājumu padomes galva
Valerijs Fadejevs šī gada februāra beigās izteica priekšlikumu rusofobiju definēt juridiski un padarīt to krimināli sodāmu.
Pēc Fadejeva domām, jāsagatavo attiecīgi likumi, lai nākotnē varētu saukt pie atbildības arī personas, kas dzīvo citās valstīs. "Tas ir darbs nākotnei, kad mums radīsies iespēja sodīt tos cilvēkus, kuri pret mūsu pilsoņiem un tautiešiem pauž, izrāda tamlīdzīgas darbības," 28. februārī amatpersonas vārdus citēja aģentūra "Interfax". Fadejevs gan nav paskaidrojis, kā pie vēlamā rezultāta nonākt, taču sēdes dalībnieki domu uztvēra un rosināja rusofobiju pielīdzināt "ekstrēmisma izpausmēm", bet par "ekstrēmismu" mūsdienās, kā zināms, Krievijā var nosaukt pat absolūti ikdienišķus sīkumus un viedokli, kurā kaut kas nav tīkams Kremlim.
Šobrīd priekšlikums jau atrodas izstrādes stadijā pie Krievijas Valsts domes un atbildīgo instanču juristiem. Nosaukti arī daži piemēri, ko, pēc Krievijas parlamentāriešu domām, varētu definēt kā rusofobijas izpausmes, sacīsim, ASV un Eiropas Savienības valstīs. Tā būtu darba un medicīniskās palīdzības atteikšana, teātra izrāžu atcelšana un krievu valodas lietošanas ierobežošana.
Nejaukt ar režīma kritiku
Raugoties vēsturē, Latvijas publiskās saziņas telpā svešvārds "rusofobija" parādījās 20. gadsimta 20. gados, kad to no Saeimas tribīnes sāka lietot Rīgas un Latvijas pareizticīgās baznīcas arhibīskaps, deputāts Jānis Pommers (1876–1934). Pommers toreiz par rusofobiju dēvēja jaunās valsts vēršanos pret cara laiku paliekām, kas, piemēram, gadījumā ar 1925. gadā nojaukto Aleksandra Ņevska kapelu Rīgas stacijas priekšā saistījās arī ar pareizticību.
Jēdziens "rusofobija" parādījās tikai 19. gadsimtā, un dažādos laikos tajā ielikta dažāda jēga un sajūtas, taču klasiski par to parasti runā kā par negatīvu attieksmi pret krieviem, krievu kultūru vai kā par bailēm, ka Krievija/PSRS varētu uzbrukt Eiropai. Neskaitot dažas epizodes dziļākā pagātnē, parasti uzskata, ka Rietumos par rusofobijas, precīzāk, baiļu no krieviem, iedīgļiem plašākā kontekstā var runāt līdz ar 18. gadsimta sākuma cara Pētera I ambīciju parādīšanos Eiropas politikā. Nākamie cari, ar karagājieniem paplašinot impērijas robežas, bažas tikai veicināja.
