3. aprīlis vēsturē un senās avīzēs. Par Ķīnu, kur "lepnība valda"

1874. gada 3. aprīlī. Pirms 150 gadiem "Baltijas Vēstnesis" informēja lasītājus par Eiropas valstu sūtņu akreditāciju Ķīnas impērijā, kas eiropiešiem tolaik bija absolūti eksotiska, nesaprotama un mītiem apvīta zeme:

"Pie Ķīnas valdniekiem vēl nekādā vīzē gaisma netiek klāt, bet tie savu vecu dumjību sargā un kopj kā spēdami. Tagad ziņo par to, ka jaunajam ķeizaram tikuši priekšā laisti ārzemju sūtņi. Tas noticis nevis pašā ķeizara pilī, bet kādā dārza mājā jeb paviljonā, un tur arī vajadzējis stundu pēc stundas gaidīt, kamēr tikuši priekšā laisti "debesu dēlam", kā ķīniešu ķeizars sevi liek saukt. Viņš tur sēdējis uz sava troņa krēsla, kājas krustiski salicis, un sūtņiem vajadzējis kādus desmit soļus atstatu nostāties, kur tad Krievijas sūtnis visu citu sūtņu vārdā pienākamu runu noturējis. Pēc tam sūtņi savus liecības rakstus nolikuši uz galda. Ķeizars tad pagriezies uz princi Kung, kas ķeizaram tuvu uz ceļiem nometies un tā rādījies, it kā klausītos uz to, ko ķeizars runā; bet neviens vārds nebij dzirdams. Princis tad uz sūtņiem atgriezies un teicis, ka ķeizars viņu liecības pieņēmis. Tad atkal licies, it kā ķeizars uz viņu runātu, un tas sūtņiem teicis: ķeizars cerējot, ka ārzemju valdnieki visi gan esot veseli un ka visas darīšanas varēšot ar viņiem labā mierā izdarīt. Tāda lepnība valda tur, kur tumsība mājo." Cjinu dinastijas pārvaldīto Ķīnu šajā laikā vieni pēc otra plosīja iekšējie nemieri un dažāda līmeņa varasvīru intrigas. 

Milzīgā impērija bija iekšēji vāja, ko redzēja un centās izmantot arī Eiropas valstis, ASV un Japāna. 

Vismaz daļa Ķīnas varasvīru apzinājās, ka vairs nevar grimt pašapmierinātībā un senās tradīcijās un saglabāšanās vārdā valstij nepieciešama modernizācija un pakāpeniska atvēršanās Rietumu pasaulei. 19. gadsimta 70. – 80. gadi Ķīnas vēsturē ir tā saucamais pašstiprināšanās periods, kad impērija ne pārāk veiksmīgi lūkoja rast ceļus, kā saglabāt sabiedrības konfuciānisma tradīcijas un filozofiju, bet tajā pašā laikā pieņemt to, ko šī filozofija ķīniešiem lika noraidīt kā svešu – tehnisko progresu, kurš nāca no ārpasaules un kura pārņemšanai vajadzēja dibināt sakarus ar ārvalstīm, kā tas arī atspoguļojās "Baltijas Vēstneša" korespondencē.

Latvis, 1924. gada 3. aprīlī

Jelgava apdraudēta. Pa telefonu no Jelgavas vakar vakarā mums ziņo, ka pilsēta nopietni plūdu apdraudēta. Pa apakšzemes ūdens novadāmām trubām vairāk kā kilometru tālumā no Lielupes ūdens plūst pilsētā uz ielām. Pilnīgi applūdināta un darbus pārtraukusi linu vērptuve un fabrika, kura nodarbināja 750 strādniekus. 

Pēdējie strādnieki fabriku atstāja laivās, jo zirgiem ūdens sniedzās līdz mugurai. 

Fabriku atstājis arī dirtektors, pārbraukdams uz pilsētu. Ūdens apdraudētas un pārplūdušas Aleksandra prospekts, Palejas, Lauku, Upes, Annas, Zaķu, Šķūņu, Lējēju, Kapu, Vaļņu un Pētera ielas. Nopietni apdraudēta Katoļu un citas ielas. Starp Emburgu un Vimbas krogu ledus sastrēdzis vairāku asu augstumā. Pie Šenbergas pa Lielupi peld celulozes fabrikas baļķi.