Pie Ogres arhitektūras pērļu rotas

Stāsts – nevis par upes, bet gan Ogres arhitektūras pērlēm, kas, izturējušas laika un cilvēku pārestības, restaurācijā uzplaukušas vai arī gaida savu atdzimšanu.

Ogre savu vasarnīcu renesansi piedzīvoja 20. gs. 30. gados, savukārt padomju okupācijas laikā, kad te uzcēla trikotāžas kombinātu, zaudēja kūrortpilsētas nozīmi, kļūdama par rūpniecības centru ar lielajam iedzīvotāju skaitam neatbilstošu, vāju infrastruktūru. Meklējam Ogrē cerīgo!

Bieži gadās braukt pilsētai garām, šoreiz gan ļaujos alkainiem vērojumiem pašā Ogrē, Jaunogrē un Pārogrē un uzzinu daudz ko vērtīgu, jo mana ceļvede – atsaucīgā un zinīgā vēstures zinātņu maģistre Evija Smiltniece, kura Ogres Vēstures un mākslas muzejā nostrādājusi 25 gadus, no tiem septiņus bijusi muzeja direktore.

Ogres kūrorta attīstību veicināja dzelzceļa līnijas Rīga–Dinaburga (Daugavpils) atklāšana 1861. gadā, līdz ar to pamazām Ikšķiles muižas zemnieku apdzīvotā vieta pie Ogres ietekas Daugavā ieinteresēja Rīgas turīgos, piemēram, uzņēmējus, ārstus, skolotājus, banku darbiniekus... 

Vēstures zinātņu maģistre Evija Smiltniece pie tēlnieces Imgardes Kaminskas-Lāčgalvas veidotās skulptūras – lācīša Ērika.

Foto: Autora foto / Latvijas Mediji

Vasarā šurp brauca dāmas gaišās kleitās ar mežģīņotiem saulessargiem, eleganti kundziņi ar savām atvasēm... Viņus piesaistīja arī upes maigais gaiss. 

Kopš 1874. gada, zemnieku īpašumus sadalot apbūves gabalos, sākās vasarnīcu celtniecība un atpūtnieku apmešanās uz dzīvi Ogrē visas vasaras garumā. Pamazām risinājās dažādi labiekārtošanas darbi – meža taku vietā izveidoja ielas, iekārtoja peldētavu, ceļu riteņbraucējiem, uzbūvēja koka laipas pār Ogres upi. Uzcēla arī dzelzceļa staciju, tā nosaukumu aizguva no Ogres upes. 1914. gadā Ogrē jau bija vairāk nekā 300 vasarnīcu. Daudzas no tām bija projektējuši ievērojami Latvijas arhitekti, piemēram, Teodors Hermanovskis, Vladimirs Šervinskis, Heinrihs Devendruss, Indriķis Blakenburgs, Eižens Laube. 

Veiksmīgi uzsākto kūrorta attīstību pārtrauca Pirmais pasaules karš. Lai gan vācieši bombardēja dzelzceļa līniju, tomēr lieli postījumi stacijai netika nodarīti. Sākotnējo stacijas ēku sagrāva 1944. gadā, un 1947. gadā vācu gūstekņi uzcēla jauna tipveida projekta stacijas ēku, kas skatāma joprojām. Vērtīgi kultūrvēsturei, ka saglabājusies 20. gadsimta sākumā celtā nojume, kuras balstus veido 1881.–1883. gadā gatavotas tērauda sliedes, uz tām var skatīt tā laikmeta liecības – gadskaitļus.

Uz zirga frakā un cilindrā

Izteiksmīgo vasarnīcu apskati sāku Jaunogrē no Melleņu ielas, kas savienojas ar Zilokalna prospektu – tas vijas gar Zilajiem kalniem, Ogres Lielo Kangaru osu grēdas sastāvdaļu. Šie kalni veidojušies aptuveni pirms 12 tūkstošiem gadu. Kalnu reljefs ar skujkoku mežiem uz viļņveidīgo pauguru virknes bijis iedvesmas avots, lai te izveidotu dabas parku "Ogres Zilie kalni", kas 312 hektāru platībā ir īpaši aizsargājama dabas teritorija. Zilais kalns – par tā nosaukuma izcelsmi esot divas versijas. Pirmā: tur senāk bagātīgi auguši zilie virši – tātad to dēļ, otrā – teiku variants, ka tur esot dzīvojis milzis, kurš, pīpējot pīpi, pūtis gaisā zilus dūmus...

Pirmo savrupnamiņu, izskatā gaužām nolaistu, skatām Zilokalna prospektā 5, bet tam ir īpaša nozīme mūsu kultūrvēsturē, jo reiz tas piederējis rakstniekam, dzejniekam Pāvilam Vīlipam un viņa sievai – Dailes teātra primadonnai Elvīrai Brambergai. Šajā savrupnamiņā atpūtušies leģendāri kultūras darbinieki: režisors Eduards Smiļģis, aktrise Anta Klints, dzejnieki Aleksandrs Čaks, Jānis Sudrabkalns un citi. 

Sešdesmitajos gados vasarā te dzīvojis arī aktrises Velgas Vīlipas vīrs aktieris Edgars Liepiņš. Vai tiešām šis namiņš, ko projektējis ievērojamais arhitekts Vladimirs Šervinskis un kas nodots ekspluatācijā 1928. gadā, aizies postā? Pirmais vasarnīcas īpašnieks bijis Rīgas apgabaltiesas loceklis, jurists Aleksandrs Ļutovs, kas Jaunogres dārza svētkos mēdzis uzstāties ar savu dresēto zirgu – sēdēdams tā mugurā frakā un cilindrā, licis zirgam spert dejas soļus. 1939. gadā Ļutovu ģimene emigrēja uz Vāciju un īpašumu nopirka Dailes teātra aktrise Elvīra Bramberga un viņas dzīvesbiedrs dzejnieks Pāvils Vīlips. Lai gan ēkai neesot valsts nozīmības, tomēr liekas dīvaini, ka tik izteiksmīgai celtnei ar vēsturi, kādas līdzīgas citur neatrast, nav kultūrvēsturiska statusa. Ceru, ka pašreizējais ēkas īpašnieks būs cēlsirdīgs un restaurētu to saglabās nākamajām paaudzēm.

Apcietināja un konfiscēja gleznas...

Aiz Pāvila Vīlipa namiņa turpat aiz sētas zaļo koku paēnā izgaismojas gaiša divstāvu vasarnīca, kurā kopš 1926. gada dzīvojis gleznotājs, mākslas zinātnieks Uga Skulme, gleznojis Ogres upes krastus, upīti Lebiņu, Zilos kalnus, skatus no Ogres Kangariem uz Jaunogri un Ogri. 

Šajā vasarnīcā dzīvojuši: gleznotājs, mākslas zinātnieks Uga Skulme, gleznotājs Jurģis Skulme, tagad te mīt žurnālists Ilmārs Latkovskis.

Foto: Autora foto / Latvijas Mediji

Šajā ģimenes vasarnīcā dzīvi vadījis arī mākslinieks Jurģis Skulme, kuru padomju okupācijas gados apvainoja par padomju varas diskreditēšanu. Viņu 1977. gadā apcietināja, pat konfiscēja 217 gleznas. Tiesa piesprieda trīs gadu nosacīta soda – tika nosūtīts "specnometinājumā" uz Ugāles ķieģeļu rūpnīcu darbā par krāvēju, pēc tam uz Daugavpili un Bolderāju. 

Mākslinieku reabilitēja 1994. gadā. Varam vien iztēlē skatīt, kā šeit ritējusi daudzu izcilu personību dzīve... Nu, kaut vai, piemēram, Jurģa Skulmes mātes – profesores Ksenijas Skulmes, ārstes dietoloģes, praktiskās dietoloģijas un uzturzinātnes pamatlicējas Latvijā, ikdiena. Ēku cēlis Ksenijas tēvs Andrejs Grāvers. Kopš 1991. gada jūlija vasarnīcā dzīvo žurnālista Ilmāra Latkovska ģimene. "Pirms mums te dzīvoja Beķeri, trīs brāļi no Jēkabpils. Viens no viņiem – Juris – bija dzīvesbiedrs Latvijas TV jaunatnes un kultūras redakcijas žurnālistei Verēnai Bērziņai. Juris gāja bojā 1991. gada augusta puča laikā..." Interneta vietnē "Timenote" uzzināju, ka toreiz, domājams, Rīgā esot slēpta Latvijas TV tikko iegādāta dārga aparatūra, Jurim, viņa vietniekam TV Ērikam Gailītim, Jura sievai Verēnai uz ielas uzbrucis iedzērušu jauniešu bars. Kā noskaidrots izmeklēšanā, viņi pārstāvējuši milicijas aprindas... Ilmārs teic, ka vasarnīcā uzauguši viņa abi dēli, elegantajā ēkā saglabājušās senās vītņu kāpnes, atjaunota veranda, nomainīti logi.

Ar aristokrātu ģimenes apziņu

Pie Zilokalna un Ausekļa prospekta krustojuma, bērzu ieskauts, slejas izteiksmīgs namiņš ar kolonnām – nacionālā romantisma stilistikā, ar dažiem neoklasicisma elementiem (ēka celta 1927. gadā, kolonāde pret Vidus prospektu esot piebūvēta nedaudz vēlāk), kā arī tautiskas tradīcijas iedvesmotiem balstiem. Ļoti īpatnējs ēkas veidols – ar stāvu divslīpju jumtu, kurā vēl papildus iebūvēti otrais stāvs un bēniņi. Jumta segums – koka šindeļi – joprojām saglabājies. 

Arhitekta Vladimira Šervinska savrupnams. Tas tagad pieder mūzikas grupas "Astro’n’out" solistei Mārai Upmanei-Holšteinei.

Foto: Autora foto / Latvijas Mediji

Manu uzmanību īpaši piesaista šī īpašuma ieejas vārtiņi ar jumtiņu. Šo kūrmāju sev projektējis arhitekts Vladimirs Šervinskis, viņa meita Tatjana arī bijusi arhitekte, tāpat kā viņas dēls – mums tik zināmais ilggadējais Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis, kura meita ir iecienītās grupas "Astro’n’out" soliste Māra Upmane-Holšteine. Tikko izdota Māras grāmata "Piezīmes uz šaubu malām", kurā uzplaiksnī arī Ogres kūrmājā izjustie mirkļi:

"Ja mana omīte būtu piedzimusi kā puika, tad līdz ar uzvārdu Šervinskis mums būtu pārmantojies arī poļu senču aristokrātiskais tituls un ģerbonis. Un tā visu dzīvi mana omīte palika ar lepnu neatzītās aristokrātes stāju. 

Viņa nemazgāja traukus, negatavoja ēst un arī nevēlējās atzīt savus mazbērnus, jo mamma nenāca no "gana smalkas" ģimenes. Pat ja manas mammas vecākiem bija vairāk finanšu līdzekļu nekā viņai pašai.

Sava tēva Vladimira Šervinska projektētajā skaistajā vasarnīcā Ogrē viņa mani bērnībā nelaida pat pačurāt. Kuplo krūmu un garo priežu ieskautajā dārzā tā nebija liela bēda praktiskā ziņā, tomēr sirdī tas iespiedās.

Ironiski, ka Ogres māja mantojuma kārtā šodien nonākusi manās rokās. Tā ir ļoti skaista, un tajā pat filmēja seriālu "Vecā dārza noslēpums" (veidotājs Olafs Okonovs un Gunita Groša). Bet man joprojām tās saistībā nav saimnieciskas uzņēmības. Man seko sajūta, ka "nedrīkstu tur pat pačurāt". Tomēr reizēm, kad no rīta esmu samiegojusies, ieraugu savas sejas spoguļtēlā kādu omītes mīmikai raksturīgu vaibstu atspulgu. Sakniebtās lūpas, apaļo Šervinsku degunu un aristokrātisku vēsumu."

Līdzīgais namiņš – kā spoguļattēlā

Interesanti, ka Vidus prospektā ir līdzīga izskata ēka, kura piederējusi Mihaila Krivošapkina ģimenei. Kā grāmatā "Ogres vasarnīcu stāsti" (izdošanai sagatavojusi Ogres Attīstības biedrība), raksta arhitekti Zigmārs Jauja un Ilze Mekša, Šervinski daudz laika pavadījuši kopā ar Krivošapkinu ģimeni, jo ģimenes tēvi bijuši partneri vienā arhitektu – būvinženieru birojā, kur Krivošapkins bijis būvinženieris. 

Arhitekts Pēteris Zilberts iesaka izdevumu "Ogres vasarnīcu stāsti", ko izdošanai sagatavojusi Ogres Attīstības biedrība. Tajā apkopota informācija par 1918.–1939. gada vasarnīcu apbūvi.

Foto: Autora foto / Latvijas Mediji

Te arī izskaidrojums, kāpēc šie namiņi ir vienādi. Ne tāpēc, ka kāds ieraudzīja un arhitektam pasūtīja tādu pašu, bet jau sākumā tā iecerēts – abiem uzņēmuma partneriem vienādus, taču plānā – spoguļattēlā. Krivošapkins bijis precējies ar Vladimira Šervinska māsu, viņa sabiedriskā darbība dažādās krievu kopienas organizācijās, kā arī krievu studentu korporācijā "Fraternitas arctica" un vingrotāju biedrībā "Sokol" kļuva par iemeslu ģimenes deportācijai 1941. gadā uz Sibīrijas nometnēm. 

Mihails Krivošapkins nomira izsūtījumā 1943. gadā, toties divi no Krivošapkinu bērniem atgriezās Latvijā un turpināja iesākto ģimenes tradīciju – būt par inženieriem vai arhitektiem.

Vēsturiski nozīmīga ir arī kūrmāja Vidus prospektā 14, kur dzīvojis pedagogs, pie kura bieži ciemojusies kolēģe – skolotāja Natālija Draudziņa. Viņu zinām kā Rīgas Draudziņas ģimnāzijas bijušo īpašnieci un direktori. Apģērbā bijusi konservatīva, valkājusi garu tumšu kleitu ar šlepi (pat vasarā!), par viņas ārējo izskatu nereti vietējie esot ironizējuši.

Bijis tiesā pret laupītāju Kaupēnu

Zilo kalnu pakāje Jaunogres pusē kādreiz saukta par Mālukalnu. 1927. gadā tur uzcēla sanatoriju bērniem, kuras sākotnējais nosaukums "Mālkalne" saglabāts Jaunogres centrālās ielas nosaukumā – Mālkalnes prospekts. Bijušais bērnu sanatorijas nams ir restaurēts. 

Tajā, veicot sienas gleznojumu restaurāciju, atklāja griestu dekorus, kas, tāpat kā sienas gleznojumi, ir mākslinieka Anša Cīruļa nacionālā romantisma meistardarbi, ko padomju okupācijas vara piecdesmitajos gados lika aizkrāsot.

Ansis Cīrulis, gleznojot sanatorijas ēdamzāles sienas un griestus 1927. gadā, krāsu klājis uz cieta kaļķa apmetuma sausās kazeīna freskas tehnikā. 

Uz sienām attēlotas figurālas kompozīcijas, veltītas bērnu nodarbēm – pasaku stāstīšanai, dejām, rotaļām, koka stādīšanai. Griestos ornamentālo gleznojumu ap lustrām nav daudz, tomēr tie parāda, ka Cīrulis visu zāli veidojis kā vienotu ansambli. Šis ir tikai viens no trim interjeriem, kur šodien apskatāmi viņa darbi. Pārējie ir Rīgas pils Sūtņu zālē un Dzintaru koncertzālē.

Nacionālā romantisma stils, kam raksturīga būvapjomu monumentalizācija, būvformu arhaizācija, ģeometriski vienkāršu formu estetizācija, piemēram, stūrainas formas, stāvi zelmiņi, izteiksmīgi apjoma silueti, asimetriskas un dinamiskas kompozīcijas un tamlīdzīgi, vērojams arī vasarnīcā Blaumaņa ielā 25 (sākotnēji 7), kuru uzbūvējis viens no prokurora palīgiem leģendārajā tiesas prāvā pret pirmskara Latvijas zināmāko laupītāju un slepkavu Ansi Albertu Kaupēnu – Arnolds Frīdrihs Apsalons, bet viņa dēls Tālivaldis Olafs Apsalons, vienīgais no abiem brāļiem, izstaigājis Sibīrijas izsūtījuma ceļus, pēc piecdesmit gadiem atgriezīsies dzimtajās mājās Ogrē, lai tās atkal atjaunotu. Arnolds piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. No 1920. gada februāra bijis vecākais tiesamatu kandidāts Kara tiesā, pildījis arī prokurora biedra pienākumus. 

No 1930. gada 28. maija bijis Rīgas apgabaltiesas loceklis. Vēlāk Rīgas apgabaltiesas prokurors. Iekšlietu ministrijas Policijas skolas lektors. Kopš 1934. gada Apsalonu gimene dzīvoja Ogrē, piedalījās Ogres kūrorta valdē.1940. gadā kārtojis izceļošanas dokumentus uz Vāciju, bet nav izceļojis. 1941. gada 14. jūnijā Ogrē apcietināts, izvests uz Vjatlagas soda nometnēm. Miris 1942. gada maijā Vjatlagas soda nometnē pirms sprieduma pasludināšanas.

Strūklaku komplekss "Digitālais ūdens aizkars", kā arī bradājamā strūklaka īpaši patīk bērniem.

Foto: Autora foto / Latvijas Mediji

Gar Ogres upi

Izstaigāju arī apkārtni gar Ogres upes labo krastu, kur izveidota pastaigu promenāde ar soliņiem, veselības taka. Upes krastmala ir ainaviski izteiksmīga ar izliekto gājēju tiltu, kas savieno pilsētas centrālo daļu ar Pārogri un ko vietējie iedēvējuši par Līko tiltu. Tas uzbūvēts 1966. gadā, ir lielākais vienlaiduma dzelzsbetona lokveida tilts Latvijā – 96,2 metrus garš, loka laidums – 83 metri, pacila – 7, 81 metrs, ietves platums – 3,5 metri. 

Šis gājēju tilts ir Ogres atpazīstamības simbols, kas atgādina, ka Ogre ir viena no garākajām (188 km) Latvijas upēm, kas aiznes savus ūdeņus uz Daugavu.

Foto: Autora foto / Latvijas Mediji

Evija Smiltniece skaidro, ka ūdenī redzami dzelzsbetona bluķi, kurus daudzi uzskata par kāda senāka tilta atliekām, īstenībā tie ir ledgrieži, lai ledus iešanas laikā sašķeļ blāķus un tie nebojā tilta konstrukcijas. Tos pie tilta balstiem izbūvēja jau septiņdesmito gadu vidū, kad precizēja Rīgas HES uzstādinājuma līmeni. Tilta projekta autori bija Rīgas Politehniskā institūta aspirants Valentīns Salcevičs (1938–1986) un docents Žanis Mēness, kā arī pensionēts inženieris Teodors Vitkuss. Jāpiebilst, ka V. Salcevičs pats bijis ogrēnietis un dzīvojis Pārogres pusē – Draudzības ielā. Diemžēl viņš traģiski gājis bojā, kad 1986. gada 20. septembrī sagāzās Ķeguma hidroelektrostacijas tilts. Katastrofa notika laikā, kad veica tilta pārbaudi.

Nevar nepamanīt tālāk redzamās koka laipas, ko izvieto pār upi vasaras sezonā un kas ir viena no vēsturiski nozīmīgām Ogres upes ainavas sastāvdaļām jau kopš 19. gadsimta otrās puses.

Saules prospektā

Ogrē daudzas vasarnīcas gāja bojā, kad no 1965. līdz 1970. gadam cēla Ogres trikotāžas kombinātu, kā arī tam piesaistīto Jaunogres dzīvojamo masīvu (60. gadu beigas – 70. gadu sākums), tikai vietām starp daudzstāvu ēkām vēl palikusi kāda atsevišķa vasarnīca ar savu romantisko noskaņu, kuru nomāc sešdesmitajiem gadiem raksturīgā hruščovku apbūve tā dēvētajā racionālisma stilā. 

Ogres Attīstības biedrības aktīviste Laura Zunde, viena no vēsturisko sētas stabiņu projekta autorēm.

Foto: Autora foto / Latvijas Mediji

Par laimi, pirmskara laika arhitektūras stilus kā, piemēram, nacionālo romantismu, kas līdzinās Šveices ēkām, kā arī funkcionālo konstruktīvismu, "art deco" varam baudīt Saules prospektā, kur ielai ilgu laiku bija grants segums, tagad brauktuvei uzklāts mūsdienīgs bruģis. 

Toties saglabājušās senās liepas, kā arī sētas stabiņi ar raksturīgo saulītes ornamentu. To vēsturiskās variācijas izzinātas un apkopotas un namu īpašniekiem autentisko sētu atjaunošanai pieejamas Ogres Attīstības biedrībā. Šajā autentisko sētas stabiņu projektā savu artavu ieguldījusi arhitekte Laura Zunda: "Projekts atklāj vairāk nekā desmit saules stabiņu ornamentus, to paveidi var būt dažādi – stari var būt šaurāki, platāki... Īstenotais projekts palīdz namu īpašniekiem uzzināt, kādus stabiņus izliet, lai tie būtu saskaņoti ar pārējiem vēsturiskajiem stabiņiem."

Savukārt arhitekts Pēteris Zilberts, kurš desmit gadus bijis Ogres galvenais arhitekts, iepazīstina ar Saules prospekta raksturīgāko arhitektonisko stilu ēkām: "Namā numur 1, kas celts no 1927. līdz 1928. gadam un piederējis vietējam mežsargam Jānim Ildenam, izjūtam nacionālā romantisma garu. Ēkai – logi ar slēģiem, ieeja – asimetriska, novirzīta pa labi, divstāvīga veranda. Ap ēku iespaidīga lieluma koki – priedes, ozoli un kļavas. Saglabājies vēsturiskais žogs ar betona stabiņiem ar saulītes motīvu stabu galos. Ēka celta kā vasarnīca, to izvietojot retinātā meža vidū, līdzīgi kā tas ir Rīgā, Mežaparka apbūvē." 

Šajā namā Saules prospektā dzīvojis gleznotājs Pāvils Glaudāns, viens no Vilhelma Purvīša dabas skatu studijas audzēkņiem. Padomju gados strādājis kombinātā "Māksla", gleznojis arī, piemēram, Arvīda Žilinska, Mirdzas Ķempes, Leonīda Vīgnera, Eduarda Smiļģa portretus.

Foto: Autora foto / Latvijas Mediji

Interesanti, ka namā dzīvojis gleznotājs Pāvils Glaudāns, viens no Vilhelma Purvīša dabas skatu studijas audzēkņiem. Padomju gados strādājis kombinātā "Māksla", gleznojis arī portretus, piemēram, Arvīdu Žilinski, Mirdzu Ķempi, Leonīdu Vīgneru, Eduardu Smiļģi... Klīdušas valodas, ka esot viltojis Vilhelma Purvīša darbus.

Nacionālā romantisma stilā būvēta arī ēka Saules prospektā 19, ko līdz 1933. gadam cēlis būvuzņēmējs Kārlis Lezdiņš. Būvniecība sākta ar nelielu saimniecības ēku, vēlāk celta pati vasarnīcas ēka. 1939. gadā uzbūvēta arī pirtiņa, kur kara laikā turētas kazas, cūkas un vistas. Otrajā pasaules karā dzelzceļa bombardēšanas laikā ģimene gājusi slēpties pie kaimiņiem – pagrabā. Māja paredzēta pašu dzīvošanai, kā arī izīrēšanai – otrajā stāvā divi mazi dzīvoklīši. Kādu vasaru, pirms Otrā pasaules kara, vasarnieks bijis arī rakstnieks Aleksandrs Grīns.

Funkcionālisma stila ēka ar akcentētām vertikālām līnijām skatāma Saules prospektā 3, tā celta 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, īpašnieki bija Marta Sermus, ziedu veikala īpašniece Rīgā, un viņas vīrs Oskars Sermus, bankas ierēdnis. Lai pasargātu īpašumu, kara laikā pārcēlušies tajā uz dzīvi un turpinājuši vasarnīcu apdzīvot kā dzīvojamo māju arī pēc kara. Saglabājušies ieraksti t. s. mājas grāmatā, un fotoattēli liecina, ka šajā vasarnīcā pēc kara pāris vasaras dzīvojusi Vera Singajevska-Āboliņa ar ģimeni.

Brīvības ielā

Pirmskara Latvijas arhitektūras pērles skatāmas arī Ogres sirdī – Brīvības ielā. Esmu nostājies ar skatu pret bijušajam Ogres dzelzceļa stacijas priekšniekam Antonam Pudānam kādreiz piederējušā viesnīcas restorāna "Esplanāde" (vēlāk Ogres 1. vidusskola, tagad mākslas skola) fundamentālo namu. Tā fasādē – metālā veidots Ogres ģerbonis, atgādinot laiku, kad šeit strādāja pilsētas valde. Ģerbonis ir atdarinājums, oriģinālais glabājas Ogres Vēstures un mākslas muzejā.

Ēka Brīvības ielā 18 ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Pilsētas iedzīvotāju un viesu atmiņās tā saistās ar kafejnīcu "Pie zelta liepas".

Foto: Autora foto / Latvijas Mediji

Pretējā pusē – ogrēniešu iecienītā kafejnīca "Pie zelta liepas", kas celta 1926. gadā pēc arhitekta Indriķa Blakenburga projekta. Ēkas pirmais īpašnieks bija Pauls Bēms, 1935. gadā par ēkas īpašnieci kļuva Elvīra Raiskuma. Nama pirmajā stāvā bija iekārtotas dažādas tirgotavas un īpaši projektēts fotosalons ar plašu stiklotu sienu un jumtu, bet augšējo stāvu izmantoja kā dzīvojamās telpas. Padomju okupācijas laikā te no 1969. līdz 1997. gadam atradās kafejnīca "Pie zelta liepas", uz kuru veda ārzemju tūristus (tālāk par Ogri viņus nelaida!), interesanti, ka viesmīļiem bijis aizliegts sarunāties ar tūristiem... Visur bija jūtams VDK uzraugošais skatiens. Tas bijis pat uzbāzīgs Ogres kultūras namā 1989. gada februārī, kad notika LNNK dibināšanas kongress. 

Bijusī nama kasiere Anita Asjuka atceras: "1987. gada 1. novembrī bija paredzēta kultūras nama svinīgā atklāšana, un pat nodrukāti ielūgumi. Taču visa ēka tobrīd nebija pabeigta un atklāšanu nācās atlikt. Tomēr lielā oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienu Lielajā zālē vajadzēja svinēt (tas nekas, ka palodzes vēl lipa, jo krāsa nebija paguvusi pilnībā nožūt), un 7. novembrī partijas aktīvisti pulcējās kopā. Programmā bija arī rajona pašdarbnieku koncerts. Prezidija galds un krēsli uz skatuves tika salikti, viss atbilstoši noformēts, zāle pilna cilvēku. Sarīkojums sākās, bet tad pēkšņi no prezidija galda apakšas sāka celties dūmi... Sākumā visi domāja, ka tie ir specefekti, bet izrādījās, ka noticis kaut kāds īssavienojums gaismas regulēšanas iekārtā, kas bija izvietota zem skatuves. Ieslēdzās ugunsdzēsības signalizācija, kā paredzēts ārkārtas gadījumos, un uz skatuves nolija ūdens... Visi prezidijā sēdošie (arī Augusts Voss. – Aut. piez.) tika nomazgāti, salija arī flīģelis, un svinības tā arī beidzās."

Brīvības iela piesaista interesi vēl ar vairākām celtnēm, piemēram, oriģinālo pasta ēku, Pētera Šīrona aptieku un peldu iestādi, kas darbojās līdz 1941. gadam. Te varēja apmeklēt pirti un ārstnieciskās vannas (sēra, skuju, dažādu sāļu). 1986. gadā sākās aptiekas rekonstrukcija, kas būtiski izmainīja ēkas ārējo izskatu un iekšējo interjeru. Arī šobrīd namā atrodas aptieka.

Divdesmitā gadsimta sākumā celtā dzelzceļa stacijas nojume, kuras balstus veido 1881.–1883. gadā gatavotas tērauda sliedes, uz tām var skatīt tā laikmeta liecības – gadskaitļus

Foto: Autora foto / Latvijas Mediji

Arhitektūras piemineklis ir kūrmāja, celta 1926. gadā pēc arhitekta Vladimira Šervinska projekta. Tās īpašnieks Pauls Baumanis te atvēra kafejnīcu un pansiju "Oger – kurhaus" (Ogres – kūrmāja). Par naudu varēja sarunāt uz nakti draiskulībām kādu skaistuli... Vakaros šeit spēlēja vietējie mūziķi, bieži viesojās pazīstami mākslinieki no Rīgas, notika dažādi pasākumi, koncerti, balles (skaistuma konkursi, preses balles). Pēc Otrā pasaules kara ēkā atradās viesnīca un ēdnīca, kurā esot strādājusi Vera Cilinska, aktiera Gunāra Cilinska māte. No astoņdesmito gadu vidus līdz 1993. gadam namā saimniekoja tautas daiļamatniecības un suvenīru ražošanas apvienība "Daiļrade". Šobrīd ēka ir privātīpašums.