Mazi mirkļi veido lielas attiecības: Saruna ar ārstu psihoterapeitu Artūru Miksonu

Attiecības starp vecākiem un bērniem neveidojas vienā lielā notikumā. Tās aug ikdienā – mazās sarunās, kopīgās pastaigās un vienkāršā kopā būšanā. Šī ir iedvesmojoša un patiesa saruna ar ārstu psihoterapeitu Artūru Miksonu par to, kāpēc tieši ikdienas mirkļi bērnam ir tik nozīmīgi un kā tie veido drošas, stipras attiecības ģimenē.

Saruna notiek Labklājības ministrijas kampaņas “Mazi mirkļi veido lielas attiecības” ietvaros un ekspertu izjautā Latvijas vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Inga Akmentiņa-Smildziņa: Mēs bieži dzirdam ekspertu padomus, ka bērnam svarīgākais ir nevis dārgas lietas – mašīna, māja, smalki ceļojumi vai dārgs telefons –, bet tieši kopā būšana. Tieši mazie mirkļi ir tie, kas stiprina attiecības. Kāpēc tas tā ir, un kas tur īsti strādā?

Artūrs Miksons: Ir būtiski paskatīties no tās prizmas, no kādas pozīcijas pats vecāks šīs lietas dod savam bērnam. Ja mēs raugāmies uz hiperaprūpējošām jeb tā sauktajām “helikoptera” mammām, bieži redzam, ka viņas apmīļo un apber bērnu ar uzmanību nevis tādēļ, ka to vajag bērnam, bet tādēļ, ka to vajag pašam vecākam. Tā ir rīcība no trauksmainas pozīcijas, nevis no mīlestības un miera.

Jo vairāk vecākam pašam dzīvē ir iztrūkumu, iekšējas nepārliecinātības vai deficīta no savas bērnības, jo spēcīgāk bērna ienākšana ģimenē šīs izjūtas rauj uz augšu. Ja vecāks to neapzinās, viņš var sākt bērnam sniegt visu iespējamo, lai radītu ilūziju par “perfektu bērnību”. Šajā trauksmē mazās ikdienas lietas – kopīgas brokastis, pasakas lasīšana, vienkārša pastaiga – sāk šķist mazvērtīgas. Vecākam šķiet, ka tās nekotējas viņa vērtību sistēmā, viņam ir grūti atrast jēgu vienkāršā būšanā blakus. Tā vietā vecāks izvēlas grandiozus žestus, jo tajos viņš pats jūtas ērtāk. Taču patiesais jautājums paliek atklāts: vai šajā vienādojumā bērns jūtas sadzirdēts un saprasts?

Inga Akmentiņa-Smildziņa: Bet kas tieši notiek bērna prātā un viņa attīstībā, kad mēs spējam būt vienkārši klātesoši – kad ekrāni ir izslēgti un mēs esam kopā?

Artūrs Miksons: No paša zīdaiņa vecuma šis ciešais fiziskais un emocionālais kontakts bērnam primāri veicina miera sajūtu. Bērns ir ienācis pasaulē, kur viņš neko nesaprot un neatpazīst, bet vecāka tuvība viņu sazemē. Tā viņam liek sajust, ka viss ir kārtībā un droši.

Bērnam augot, tas darbojas kā “švammes fenomens” – sākumā zīdainis kā švammīte piesūcas pie mammas, saņemot drošību, un tad dodas tālāk pasaulē. Jo vecāks bērns kļūst, jo ilgāk viņš spēj noturēt šo “ūdeni” jeb drošības izjūtu sevī, attālinoties arvien drosmīgāk, taču tas ir iespējams tikai tad, ja šī klātbūtne sākotnēji ir bijusi. Ja klātbūtnes nav – ja vecāks nemitīgi distancējas, bēgot darbā vai savās lietās –, bērns izjūt vecāka satraukumu. Tas rada apburto loku: bērns izjūt trauksmi un sāk pieķerties vēl intensīvāk, bet 

vecāks, kurš jau ar iepriekšējo uzmanības pieprasījumu netika galā, nobīstas no šīs intensitātes un distancējas vēl tālāk. Tāpēc tieši mazās, regulārās kopā būšanas lietas ir tās, kas dod iespēju bērnam vēlāk veselīgi atdalīties.

Inga Akmentiņa-Smildziņa: Mūsdienās sociālie tīkli un sabiedrība bieži rada spiedienu. Kā vecākam nepazaudēt cerību, ja viņam, piemēram, nepatīk spēlēties, zīmēt kopā vai viņu pārņem trauksme, mēģinot būt “perfektajam” vecākam?

Artūrs Miksons: Tā ir liela problēma, ka mēs mēģinām visus novienādot, raugoties uz ideālajām ainām sociālajos medijos. Mēs redzam skaistu vienas sekundes mirkli pie baseina, bet neredzam to, kas notika stundu pirms vai pēc. Rezultātā mēs idealizējam klātbūtnes konceptu, domājot – ja es neprotu, kā tā mamma no Instagram izdomāt 17 atraktīvas rotaļas no papīra, tad esmu slikta māte.

Bet katram vecākam ir sava kapacitāte. Tev nepatīk ar bērnu zīmēt? Ejiet palasīt! Nepatīk lasīt? Aizejiet uz parku un vienkārši skatieties uz koku lapām. Tēvi var ņemt bērnu līdzi uz garāžu – parādīt akumulatorus, instrumentus vai mašīnas. Bērns ar sajūsmu skatīsies uz to, jo tētis ir paņēmis viņu līdzi savā pasaulē. Ir svarīgi atrast to vidusceļu un savu unikālo kopā būšanas mirkli, kurā jūs abi jūtaties labi.

Turklāt nav jātiecas pēc maksimuma. Uzstādiet sev minimālo mērķi: izdariet par 10-20% vairāk nekā jūsu vecāki. Ja jūsu vecāki visu laiku bija darbā, vienkārši novirziet bērnam par 20% vairāk uzmanības. Vairāk arī nevajag, jūs jau būsiet savai paaudzei izdarījuši ko labāku.

Inga Akmentiņa-Smildziņa: Reizēm liekas, ka Latvijā vecāki pārspīlē ar vēlmi bērnam nemitīgi kaut ko mācīt. Ja mēs ejam makšķerēt vai pastaigā pa pļavu, vai ar to vien nepietiek, ka mēs vienkārši iepazīstam viens otru un izbaudām emocijas?

Artūrs Miksons: Jā, es tev pilnībā piekrītu. Reizēm šķiet, ka mēs audzinām bērnus kā kinoteātrī, kur aizmugurē sēž vecāks un nemitīgi komentē: “Tagad notika tas, tagad viņš smējās...”. Mēs esam nolikuši malā izpratni, cik liela vērtība bērnam ir vienkārši būt garlaikotam un netikt nemitīgi stimulētam. Visam nav jābūt kā skolai.

Bērns ārkārtīgi daudz apgūst no vienkāršiem procesiem. Piemēram, cepot pīrāgus un pasakot “tagad mēs mīklu atstājam un pagaidām”, bērns dabiski iemācās pacietību un secību, viņam tas speciāli nav jāmāca ar kladi un pildspalvu. Arī ieplānoti filmu vakari bērnam iemāca, vai vecāks tur doto vārdu, kā mēs izvēlamies kompromisus un vai spējam nolikt malā telefonus. Bērni vēro visu un daudz ātrāk spēj fiksēt lietas – pat gada vai pusotra vecumā –, tādēļ nevajag viņu spējas novērtēt par zemu.

Inga Akmentiņa-Smildziņa: Runājot par dažādiem vecuma posmiem – kā šī nepieciešamība pēc “mazajiem mirkļiem” mainās? Vai zīdainim to vajag citādāk nekā pusaudzim?

Artūrs Miksons: Lielos vilcienos klātbūtnes nozīmīgums nemainās. Vecākiem bieži ir ilūzija: “Tev jau ir 15 gadi, tev šo tuvību vairs nevajag.” Tas ir pilnīgi ačgārni – pusaudzim to ļoti vajag, viņš vienkārši nekad to skaļi neatzīs un jums nepateiks, bet sirdī viņš to gaida.

Zīdaiņa vecumā klātbūtne prasa daudz lielāku vecāka aktīvo iesaisti un kontroli pār vidi. Bet jo vecāks kļūst bērns, jo kompleksāki kļūst viņa jautājumi. Mazs bērns ieraudzīs suni, paskatīsies uz vecāku un jautās: “Kas tas ir? Vai tas ir drošs?”. Pusaudzis savukārt saskarsies ar sarežģījumiem skolā, pirmajām neveiksmēm, attiecību krīzēm, un viņš nāks pie vecāka ar to pašu jautājumu: “Kas ar mani notiek? Paskaidro man!”. Tāpēc vecākam ir ārkārtīgi svarīgi būt blakus un spēt iedot drošības sajūtu, pasakot, ka viss būs kārtībā.

Man ļoti patīk ziņa, ko kāds tēvs reiz minēja: “Es vēlos nodot saviem bērniem vēstījumu, ka viņi man var zvanīt trijos naktī, pat ja atrodas policijas iecirknī. Es atbraukšu viņiem pakaļ un palīdzēšu. Jā, pēc tam mums būs nopietna saruna, bet tajā brīdī es būšu klāt”. Tā ir tā beznosacījuma drošība.

Inga Akmentiņa-Smildziņa: Kā šajā nemitīgajā skrējienā un rūpēs vecākam pamanīt to brīdi, kad ģimenes attiecībām nepieciešams “sistēmas atjauninājums”? Kā neizdegt, mēģinot būt perfektiem un visu laiku strādājot ģimenes labā?

Artūrs Miksons: Pirmkārt, ja jūs jau esat kaut ko pamanījuši un sākat uzdot sev šo jautājumu, tad visticamāk izmaiņas patiešām ir nepieciešamas. Tādos brīžos ir nepieciešams godīgs, reflektīvs atskats: kur es esmu bijis, kā esmu pavadījis laiku? Nevajag iebraukt otrā galējībā un mērīt minūtes, bet 

var ieviest tādu kā regulāru ikmēneša ģimenes “čekinu”, izvērtējot – cik laika veltījām sev, cik bērniem, kas notika mūsu attiecībās.

Ir būtiski nošķirt, vai mēs tiešām strādājam ģimenes labā, vai arī tās ir mūsu pašu ambīcijas. Es reiz dzirdēju spēcīgu stāstu par uzņēmēju, kurš treniņa laikā uzzina, ka ieguvis milzīgu projektu. Viņš sajūsmā to paziņo sievai, bet viņa atbild: “Mīļais, tu vēl pirms pāris dienām teici, cik ļoti gribi mazāk strādāt. Mums kā ģimenei un bērniem viss ir nodrošināts. Ja tu tagad ņem šo lielo projektu, dari to sev un savam ego, bet nestāsti mums, ka dari to ģimenes dēļ”. Tas ir jautājums par mūsu pašu apzinātību – kāpēc mēs dzenamies uz priekšu?

Lieliska pieeja ir izvirzīt sev gadā tikai vienu lielo mērķi – vienalga, vai noskriet distanci, vai uzsākt biznesu. Bet attiecībā uz bērniem: ieplānot regulāri, ik pa diviem mēnešiem, vienu kopīgu aktivitāti, kas atšķiras no ikdienas. Lai tā būtu pankūku balle mājās vai pārgājiens mežā – gada laikā tie būs jau seši lieli notikumi, kas pēc desmit gadiem pārvērtīsies par sešdesmit brīnišķīgām atmiņām. Nedrīkst attapties situācijā, kur bērnus uztveram kā mājas remontu – vēlāk, kad būs nauda, tad arī sadarīsim, tad dzīvosim “to lielo dzīvi”. Tā vietā mums jāsaprot: tā “lielā dzīve” notiek tieši tagad.

Kāds aizkustinošs video sociālajos medijos lieliski apkopo šīs sarunas esenci. Tajā vīrietis bija nofilmējis savu sievu, kura saldi gulēja, un viņai cieši klāt bija pieglaudies viņu zīdainis. Video pavadošais teksts vēstīja: “Šis ir tas mirklis, ko es atcerēšos, kad būšu uz nāves gultas. Nevis to, ko es nopirku, un nevis to, kur es biju. Bet šo mirkli”. Tieši šie klusie, neko neprasošie kopā būšanas mirkļi ir tas visvērtīgākais, ko mēs varam iedot viens otram.

Par kampaņu “Mazi mirkļi veido lielas attiecības”

Labklājības kampaņas “Mazi mirkļi veido lielas attiecības” mērķis ir sekmēt sabiedrības izpratni par ģimeni kā vērtību, mazināt ar bērnu audzināšanu saistītos stereotipus un stiprināt vecāku novērtējuma un atbalsta sajūtu. Kampaņas centrā ir ideja, ka tieši ikdienas mirkļos veidojas bērna drošības sajūta, pašvērtējums un spēja uzticēties pasaulei. Kampaņu īsteno Latvijas Vecāku organizācija.