-4 °C
Arizonas Valsts universitātes profesore un Izglītības fakultātes dekāna vietniece globālās sadarbības jautājumos Iveta Silova pētījusi, kā izglītības sistēmas reaģē uz politiskajām pārmaiņām, autoritārismu un ekoloģisko krīzi. Pašlaik profesore vada starpdisciplināru darbu, kura mērķis ir pārskatīt izglītības lomu demokrātijas atkāpšanās un ekoloģisko izaicinājumu laikā. Pētnieces uzmanības lokā savulaik bijusi arī Latvijas krievu skolu reforma. Uz "Latvijas Avīzes" jautājumiem viņa atbildēja rakstiski, atbildes publicējam saīsināti.
Cik nozīmīga, jūsuprāt, ir Latvijas īstenotā pāreja uz vienotu izglītības sistēmu valsts valodā?
I. Silova: Latvijas pāreja uz vienotu skolu sistēmu ar valsts valodu kā vienīgo mācību valodu noteikti ir vēsturisks solis. Tajā vienlaikus atspoguļojas valsts centieni nostiprināt nacionālo identitāti un sociālo vienotību, kā arī pārtraukt padomju okupācijas mantojumu izglītībā. Tomēr šī reforma nav tikai valodas jautājums. Tā ir plaša sabiedrības, kultūru un politikas pārtapšana – lēmums, kas ietekmē pilsonisko piederību, uzticēšanos valstij un mūsu kopīgo nākotni. Īpaši šobrīd, kad Krievijas agresija Ukrainā asi atgādina par valodas un varas saikni, kļūst skaidrs: valodas politika var būt ne tikai kultūras, bet arī nacionālās drošības jautājums.
Pāreja uz izglītību latviešu valodā ilga vairākus gadu desmitus. Kā jūs domājat, vai bilingvālās mācību sistēmas ieviešana bija nepieciešamais starpposms, vai tomēr šķērslis straujākai un efektīvākai mērķu sasniegšanai?
Bilingvālā sistēma kalpoja kā būtisks pārejas posms, ļaujot skolēniem apgūt valsts valodu, vienlaikus saglabājot iespēju mācīties dzimtajā valodā. Šī pieeja bija politiski pragmatiska un sociāli nepieciešama, ņemot vērā padomju okupācijas mantojumu un ievērojamo valodas prasmju nevienlīdzību.
Starptautiskā pieredze – tostarp Ukrainas un Igaunijas piemēri – rāda, ka pārejas modeļi valodas politikā nav vienkārši tehniski risinājumi. Tie ir sabiedrības uzticēšanās pārbaudes punkti, kuros izšķiras ne tikai izglītības rezultāti, bet arī attiecības starp valsti un kopienām. Pakāpeniska integrācija bieži vien izrādās noturīgāka un taisnīgāka nekā strauja asimilācija, bet tikai tad, ja tā tiek īstenota ar skaidru komunikāciju, sapratni un līdzvērtīgu attieksmi.
Ja jums būtu iespēja veikt šādu reformu, ko jūs darītu citādi?
Grūti teikt. Šī reforma iezīmē ne tikai valodas maiņu – tā ir simboliska robežlīnija, kas noslēdz vienu vēstures posmu un atver durvis citam. Un tomēr – īstas pārmaiņas nenotiek likumos vien. Tās rodas cilvēku attiecībās, uzticēšanās atjaunošanā un sajūtā, ka šī valsts pieder visiem tās iedzīvotājiem ne tikai juridiski, bet arī cilvēcīgi. [..] Lai šī reforma kļūtu ne tikai par vēsturisku korekciju, bet par kopīgi veidotu nākotnes telpu, tai jābalstās savstarpējā cieņā. Valoda var būt pavērsiens, bet piederība – tas ir process. Un šis process prasa ne tikai strukturālas izmaiņas, bet arī dzirdīgas ausis, klātbūtni un vēlmi būt kopā – ne tikai vienā sistēmā, bet vienā sabiedrībā.
Kā šī Latvijas veiktā izglītības reforma izskatās starptautiskā kontekstā?
Runājot par valodu un integrāciju, starptautiskā pieredze bieži tiek piedāvāta kā "labāko prakšu" katalogs, kas it kā sniedz universāli pārnesamus risinājumus. Taču aiz šiem piemēriem – Somijas divvalodības, Kanādas plurilingvisma, Šveices balansēšanas modeļa – bieži paliek nepateikts: kādas vēsturiskās sāpes tie neredz, kādas varas attiecības tie normalizē un kādas balsis tiek izslēgtas.
Latvija šajā kontekstā nerīkojas pēc gataviem risinājumiem. Tā veido savu ceļu – valsts, kas pēc okupācijas mēģina atgūt valodu ne tikai kā instrumentu, bet kā telpu piederībai. Pāreja uz valsts valodu nav tikai administratīva reforma – tā ir izvēle par to, kādu nākotni mēs veidojam un kam tajā būs vieta. [..]
Latviešu valoda nav tikai valsts identitātes pamats. Tā ir valoda, izdzīvojusi, nevis valdījusi, un tieši tāpēc tajā ir kaut kas neatkārtojams. Tā ir gājusi caur dziesmām, caur klusumu, caur spītīgu lietojumu ārpus varas centra. Neliela valoda. Bet ar milzīgu telpu – domāšanai, jūtām, pasaules izjūtai, kāda citur vienkārši nepastāv. Un ja šī reforma palīdzēs padarīt šo valodu par vietu, kurā var justies piederīgs – ar visu savu pieredzi, ar jautājumiem, ar akcentu – tad, manuprāt, tas būs pats vērtīgākais, ko varam cerēt panākt.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".
#SIF_MAF2025
#kasnotikapectam
